Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Nu, kad tu tā saki, viņš atbildēja, atceros, ka palika gan. Viens vienīgs. Jauns cilvēks, ne vecāks par šo zēnu. -Šūpuļkrēsls sastinga. Viņš atnāca uz pilsētu sveiks un vesels. Pavisam mierīgs, ņemot vērā, ka bija redzējis biedru bojāeju. Un tas bija pats dīvainākais.

Varbūt cilvēks bija šokā, Mārtiņš ieminējās.

Nebūtu brīnums, Ogijs atbildēja. Runāja tik vien, lai pavaicātu manam tēvam, kad uz cietzemi dosies nākamā laiva. Teica, ka grib tūlīt ņemt rokā ieroci un nogalēt tos nolādētos briesmoņus, kas nonāvēja viņa biedrus.

Ogijs, tāpat kā vectētiņš Portmens, stāstīja dīvainas lietas, tomēr man nebija pamata šaubīties.

Mēs bijām pazīstami, es pateicu. Tas bija mans vectēvs.

Abi sarunu biedri pārsteigti manī noraudzījās.

0! Ogijs iesaucās. Man tiešām veicas!

Atvainojies piecēlos kājās. Mārtiņš, ievērojis, ka jūtos nelāgi,

piedāvājās pavadīt mani līdz Priesteru alai, bet es atteicos. Gribēju vienatnē visu pārdomāt.

Labi, tad tuvākajā laikā piekāpiet uz muzeju, Mārtiņš beigās piekodināja, un es apsolīju.

Atpakaļceļš šķita garš. Vilkos garām kustīgajām ostas ugunīm. Gaiss bija piesātināts ar sāli un skursteņu dūmiem, kas cēlās no simtiem pavardu. Aizgājis līdz doka galam, nolūkojos, kā virs ūdens paceļas mēness, iedomādamies, ka vectēvs tāpat stāvēja tajā drausmīgajā rītā, sastindzis šokā, -gaidīdams laivu, kas viņu aizvedīs projām no nāves, kuru viņš bija redzējis savām acīm, uz karu, kur nāve sastopama vēl biežāk. No briesmekļiem nekur nebija glābiņa, pat ne šajā saliņā, kura kartē nav lielāka par smilšu graudiņu un kuru aizsargā miglas vāli, kraujas klintis un mutuļojošas plūdmaiņas. Nekur. Lūk, baisā patiesība, no kuras vectēvs mēģināja mani pasargāt.

Tālumā buldurējošie ģeneratori pēkšņi apklusa, un gaismas gar ostu un māju logos man aiz muguras iekvēlojās un tad satumsa. Interesanti, kā sala tagad bez nevienas gaismiņas izskatītos no lidmašīnas: it kā tās vispār nebūtu. Miniatūra supernova.

* * *

Soļoju mēnesnīcā, juzdamies pavisam sīks. Tēti atradu bārā pie tā paša galda ar pa pusei apēstu bifšteku un recekļainu mērci uz šķīvja.

Paskat, kas atgriezies, viņš noteica, kad apsēdos. Es tev paglabāju pusdienas.

Man negribas ēst, atbildēju un tad izstāstīju, ko biju uzzinājis par vectētiņu Portmenu.

Tētis izskatījās vairāk dusmīgs nekā pārsteigts.

Nespēju noticēt, pirmā dzirdēšana, viņš sacīja.

Labi sapratu tēta dusmas: kaut ko tādu vectēvs varētu neteikt mazdēlam, bet ne jau tēvs dēlam, turklāt tik ilgi.

Centos pavērst sarunu labākā virzienā.

Pārsteidzoši, vai ne? Ko tik vectēvs nebija pārcietis!

Tēvs pamāja ar galvu.

Diez vai uzzināsim visu līdz galam.

Vectētiņš Portmens prata glabāt noslēpumus, vai ne?

Tu joko? Viņš bija emocionāla degbumba.

Varbūt to var kaut kā izskaidrot. Proti, viņa atturīgo attieksmi tavā bērnībā.

Tētis mani skarbi uzlūkoja, likdams noprast, ka man viss ātri jāpaskaidro vai ari būšu pārkāpis robežu.

Viņš jau divas reizes bija zaudējis ģimeni. Pirmoreiz -Polijā un pēc tam šeit audžuģimeni. Tāpēc, kad parādījāties jūs ar krustmāti Sūziju… es turpināju.

Vienreiz apdedzinājies, divkārt piesardzīgs?

Es runāju nopietni. Vai tev nešķiet, ka patiesībā viņš vecmammu nemaz nekrāpa?

Nezinu, Džeik. Laikam man bija grūti noticēt, ka viss ir tik vienkārši. Tētis nopūtās, un glāze no viņa elpas aprasoja. Tomēr zinu, ko tas faktiski nozīmē. Kāpēc jūs ar vectētiņu bijāt tik tuvi…

Nu un…

Cilvēkam vajadzēja piecdesmit gadus, lai tiktu pāri bailēm iegūt ģimeni. Tu nāci īstajā laikā.

Nezināju, ko atbildēt. Vai tad varēju miesīgajam tēvam teikt, ka viņa tēvs nebija viņu pietiekami mīlējis? Nevarēju,

tāpēc, novēlējis labu nakti, devos augšā gulēt.

* * *

Gandrīz visu nakti nemierīgi mētājos un grozījos. Prātoju par vēstulēm: vienu no svešās sievietes, vēstuli, kuru tētis ar krustmāti Sūziju atrada bērnībā, un otru no mis Peregrines, tā nonāca manās rokās pirms mēneša. Mocījos šaubās:varbūt tā bija viena un tā pati sieviete?

Pastmarka uz mis Peregrines aploksnes liecināja, ka vēstule rakstīta pirms piecpadsmit gadiem, lai gan tās autore jau 1940. gadā bija gājusi bojā. Manuprāt, pastāvēja tikai divas iespējas: vai nu vectēvs sarakstījās ar mironi (jāatzīst, tas būtu maz ticami), vai arī vēstules nerakstīja mis Peregrine, bet gan cita persona, parakstīdamās ar svešu vārdu, lai slēptu savējo.

Kāpēc vajadzētu tā maskēties? Jādomā, lai slēptos. Jo vēstules autore bija cita sieviete.

Bet ko tad, ja mana ceļojuma vienīgais ieguvums būs atklāsme, ka vectēvs bijis melīgs laulības pārkāpējs? Vai tiešām pēdējā brīdī, pirms nāves, viņš gribēja stāstīt par audžuģimenes bojāeju? Bet varbūt tikai vēlējās atzīties pliekanā, desmitiem gadu ilgušā mīlas dēkā? Varbūt gan to, gan to? Līdz jaunības gadiem vectēvs jau bija zaudējis gan īsto, gan audžuģimeni, tāpēc beigās, iespējams, nezināja, kā iegūt jaunu un saglabāt tai uzticību.