Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Atgriezies Mārtiņš pasniedza man krūzi.

Tur ir lāsītePenderyn', viņš sacīja. Ziniet, slepena recepte. Acumirklī atgūsiet līdzsvaru.

Pateicies ierāvu malciņu, pārāk vēlu apķēries, ka slepenā piedeva ir augstas raudzes viskijs. Šķita, ka barības vadā uzliesmo napalms.

Zināmu grūdienu jutu, nosarcis izdvesu.

Mārtiņš sarauca pieri.

Varbūt dot ziņu jūsu tēvam?

Nē, nē, man nekas nekaiš. Bet, ja jūs varētu kaut ko pastāstīt par gaisa uzbrukumu, es tiešām būtu pateicīgs.

Mārtiņš iekārtojās krēslā iepretim man.

Mani moka ziņkārība, kāpēc jūs par to tā interesējaties. Jūs teicāt, ka tur dzīvojis jūsu vectēvs. Vai tad viņš uzlidojumu nepieminēja?

Ari mani moka ziņkāre, es atbildēju. Droši vien vācu uzlidojums bija tad, kad vectēvs jau bija aizbraucis. Vai tas notika kara beigās vai sākumā?

Ar kaunu jāatzīst, ka tiešām nezinu. Bet, ja esat tā iededzies, varu iepazīstināt ar cilvēku, kas zinās, ar savu tēvoci Ogiju. Viņam ir astoņdesmit trīs gadi, un viņš dzīvo te visu mūžu. Joprojām vesels kā rutks. Mārtiņš iemeta skatienu pulkstenī. Ja pagūsim līdz televīzijas seriālamFather Ted, esmu pārliecināts, ka viņš ar lielāko prieku izstāstīs jums visu, ko gribēsiet.

* * *

Pēc desmit minūtēm mēs ar Mārtiņu jau zvilnējām uz apkrauta dīvāna Ogija istabā, kas bija pilna ar grāmatu grēdām, vecām apavu kārbām un spuldzēm, ar kurām pietiktu Karlsbādes Nacionālā parka apgaismošanai, lai gan ieslēgta bija tikai viena. Sāku atskārst, ka dzīve nomaļā salā pārvērš cilvēkus žurku barā. Ogijs sēdēja, pagriezies pret mums, ģērbies apdilušā vējjakā un pidžamas biksēs, it kā gaidīdams viesus protams, ne jau tādus, kuru dēļ jāvelk kārtīgas bikses, un stāstīdams bez apstājas šūpojās ar plēvi apklātā atpūtas krēslā. Acīmredzot večuks priecājās par to vien, ka viņā kāds klausās, un pēc garas spriedelēšanas par laikapstākļiem un Velsas politiku, kā ari par bēdīgo mūsdienu jaunatnes stāvokli Mārtiņš beidzot varēja uzvedināt tēvoci uz sarunām par gaisa uzbrukumu un bērnunama iemītniekiem.

Protams, atceros, viņš sacīja. Dīvaiņu bariņš. Šad un tad redzējām viņus pilsētā bērnus. Dažkārt ari viņu audzinātājas pērkot pienu, zāles vai ko nu vajadzēja. Ja novēlēji labu ritu, viņi novērsās. Turējās savrup, tā gan, savā lielajā, tālajā mājā. Daudzi runāja, ka šis tas tur notiek, lai gan neviens neko skaidri nezināja.

Bet ko tieši runāja?

Nelabas lietas. Lai gan, kā teicu, neviens neko īsti nezināja. Viens gan bija skaidrs: tie nebija parasti bāreņi, teiksim, kā Barnardo nama bērni citās vietās, kuri brauca uz parādēm pilsētās un vienmēr bija ar mieru pačalot. Pavisam citādi bērni. Daži pat nerunāja pareizā angļu valodā. Vai vispār nesaprata angliski, lūk, kā.

Viņi jau nebija īsti bāreņi, es sacīju, bet bēgļi no citām valstīm no Polijas, Austrijas, Čehoslovākijas…

Ak tā? Ogijs izbrīnā pacēla uzacis. Jocīgi gan, man pirmā dzirdēšana.

Večuks izskatījās aizvainots, it kā es pretendētu uz labākām zināšanām par salu nekā viņš. Šūpuļkrēsls kustējās straujāk, agreslvāk. Ja manu vectētiņu un citus bērnus Kērnholmā sagaidīja tā, nebrīnos, ka viņi turējās malā.

Mārtiņš nokāsējās.

Bet, tēvoci, kā bija ar to uzlidojumu?

Nu bet tagad gan mani nepārtrauciet! Jā, jā, nolādētie friči. Kurš gan to aizmirsis?

Pēc tam Ogijs gari un plaši stāstīja par dzīvi tolaik, kad salai draudēja vācu bumbvedēju uzlidojumi: kaucošas sirēnas, izmisīga laušanās uz patvertnēm, brīvprātīgie sargi, kas nakti skraidīja no mājas uz māju, pārbaudīdami, vai visi slēģi aizvērti un ielu gaismas izslēgtas, lai laupītu ienaidnieku lidotājiem vieglus mērķus. Visi rūpīgi gatavojās, lai gan īsti neticēja, ka cietis uzbrukumā, jo galvenās ostas un rūpnīcas atradās uz cietzemes tie bija daudz svarīgāki mērķi nekā Kērnholmas mazā lielgabala pozīcija. Taču kādu nakti no debesīm sāka krist bumbas.

Velnišķīgs troksnis, Ogijs turpināja, it kā pa zemi stampātu milži, un šķita, ka tas nekad nebeigsies. Viņi mūs briesmīgi sabumboja, lai gan pilsētā, paldies Dievam, visi palikām dzīvi. To gan nevar teikt par lielgabalu zēniem -lai gan viņi cīnījās godam un arī par nabaga dvēselēm bērnunamā. Ar vienu bumbu viņiem pietika. Atdeva dzīvību par Lielbritāniju, kā sacīt jāsaka. Lai no kurienes viņi bija, -lai Dievs viņus par to svētī!

Vai atceraties, kad tas notika? es pajautāju. Kara sākumā vai beigās?

Varu jums pat precīzi nosaukt dienu, večuks atbildēja. 1940. gada trešajā septembrī.

Man šķita, ka istabā trūkst gaisa. Prātā uzplaiksnīja vectēva seja pelnu krāsā, lūpas, kas tik tikko kustas, izrunājot šos vārdus.1940. gada trešais septembris.

Vai jūs… vai nekļūdāties? Ka tas bija tiešitodien7

Es pats nekaroju, Ogijs atbildēja. Biju vienu gadu par jaunu. Tā nakts man bija viss karš. Nē, es nešaubos.

Apjucis sastingu. Neticami. Vai tik ar mani kāds nedzen velnu? Varbūt dīvaini, drūmi izjoko?

Un neviens nepalika dzīvs? Mārtiņš pajautāja.

Večuks brīdi domāja, skatienam klīstot pa griestiem.