Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Par ko tu runā?

Tu taču zini, mājās ir bilde.

Sens stāsts. Helovīna vakars. Manam tētim četri pieci gadi, un neviens vēl nebija viņu izāzējis. Vectētiņš Portmens apsolīja pēc darba atbraukt pēc viņa. Vecāmāte nopirka tētim jocīgu, sārtu zaķa tērpu, un viņš, to uzvilcis, gaidīja ceļa galā, kad atbrauks tēvs no pieciem vakarā līdz naktij bet veltīgi. Vecmamma bija tik dusmīga, ka nofotografēja manu tēti uz ielas, lai varētu parādīt papucim, kas viņš par draņķi. Lieki piebilst, ka attēls daudzus gadus mūsu ģimenē bija leģendārs un mulsināja manu tēvu.

Jūnijs

Ne jau tikai Helovīna vakaru vien, tētis noburkšķēja. Atklāti sakot, Džeik, tu viņam biji tuvāks nekā es. Es nezinu, jūs jau tik labi viens otru nepazināt.

Nepatapu, ko atbildēt. Vai tētis būtu uz mani greizsirdīgs?

Kāpēc tu man to saki?

Tāpēc, ka tu esi mans dēls un es negribu, lai tu ciestu.

Ciestu… no kā?

Tētis aprāvās. Aiz loga slīdēja mākoņi, un pēdējos gaismas staros uz sienas melnoja mūsu ēnas. Man sametās nelabi. Jutos tā, it kā vecāki grasltos paziņot, ka šķirsies, un es jau to zinātu, pirms viņi ir atvēruši muti.

Ja runājam par tavu vectētiņu, es necentos rakt pārāk dziļi, baidīdamies no tā, ko tur atradīšu, tētis beigās atzinās.

Tu runā par karu?

Nē. Tavs vectētiņš turēja noslēpumus sevi, jo tie bija sāpīgi. Es to sapratu. Es runāju par ceļojumiem, par to, ka viņš visu laiku bija ārpus mājām. Par viņa īsto nodarbošanos. Zini, mēs ar tavu krustmāti domājām, ka viņam ir cita sieviete. Varbūt pat vairākas.

Vārdi bridi palika karājamies klusumā. Man dīvaini notirpa seja.

Tas taču ir neprāts, tēti!

Mēs atradām vēstuli. No svešas sievietes, adresētu vectēvam.Es Tevi mīlu, pēc Tevis ilgojos, kad Tu atgriezīsies, apmēram tā. Salkana, uz stūra lūpu krāsa. Nemūžam to neaizmirsīšu.

Man aiz kauna sametās karsti, it kā tēvs runātu par manu pārkāpumu. Tomēr nespēju tam noticēt.

Vēstuli saplēsām, iemetām tualetē un nolaidām ūdeni. Vēlāk neko tādu vairs neatradām. Laikam jau viņš kļuva piesardzīgāks.

Nezināju, ko teikt. Nespēju paskatīties uz tēvu.

Man tiešām žēl, Džeik. Droši vien tev ir smagi to dzirdēt. Zinu, kā tu viņu pielūdzi.

Tētis pastiepās, lai paspiestu man plecu, bet es izvairījies atstūmu krēslu un piecēlos.

Es nevienunepielūdzu.

Labi. Es jau tikai… Negribēju, lai tu piedzīvo pārsteigumu, neko vairāk.

Paķēris žaketi, pārmetu to pār plecu.

Kur iesi? Tūlīt vakariņas.

Par vectēvu tu maldies, es sacīju. Un es to pierādīšu.

Labi. Ceru, ka tev tas izdosies, tētis nopūtās, it kā dodams man atļauju.

Aizcirtis Priesteru alas durvis, soļoju, pats nezinādams, uz kurieni. Dažreiz cilvēkam vienkārši jāiziet laukā pa durvīm.

Tētim, protams, bija taisnība: vectēvu es dievināju. Vēlējos noskaidrot patiesību, bet ne jau uzzināt par precēta vīra sānsoļiem. Bērnībā, klausoties vectētiņa Portmena fantastiskajos stāstos, iedomājos, ka varu dzīvot burvju pasaulē. Arī vēlāk, kad vairs pasakām neticēju, zināma burvestība vectēvā palika. Viņš taču bija pārdzīvojis īstas šausmas, redzējis cilvēces ļaunāko pusi, kas pārvērta viņa dzīvi līdz nepazīšanai, tomēr bija cienījams, krietns un drosmīgs cilvēks un tāds bija palicis manā atmiņā. Visa vectēva dzīve bija teiksmaina. Neparko nespēju noticēt, ka viņš bijis melis, krāpnieks un slikts tēvs. Ja vectētiņš Portmens nebija godīgs un labs, nezinu, kurš tad tāds bija.

* * *

Muzeja durvis bija atvērtas, gaismas ieslēgtas, bet iekšā nevienu nemanīju. Gribēju satikt pārzini, cerēdams, ka viņš kaut ko zinās par salas vēsturi un iedzīvotājiem un ieviesīs skaidrību par tukšo māju varbūt pastāstīs, kur meklēt bijušos iemītniekus. Nospriedis, ka cilvēks izgājis uz pāris minūtēm (apmeklētāju bari taču muzejā nelauzās), klīdu pa svētnīcu, aplūkodams eksponātus.

Ekspozīcijas, kādas jau nu tās bija, rindojās lielās, atvērtās vitrīnās gar sienām baznīcēnu solu vietā. Lielākoties nāvīgi garlaicīgas izsmeļoša informācija par dzīvi tradicionālā zvejnieku ciematā un bezgalīgas lopkopības mistērijas -, taču viena ekspozīcija citu vidū izcēlās. Tai bija atvēlēta goda vieta istabas priekšā, smalkā vitrinā, altāra vietā. Aiz auklas, kurai es pārkāpu pāri, nevīžodams izlasīt brīdinājuma zīmi. Vitrīnai bija pulētas koka malas un organiskā stikla virsma, tāpēc aplūkot to varēju tikai no augšas.

Laikam smagi nopūtos, ieraudzījis samelnējušu līķi un pirmajā acumirklī noturēdams to par briesmoni. Sačervelējies augums neticami atgādināja briesmoņus, kas mani vajāja sapņos; līdzīga bija pat miesas krāsa, kas šķita cepināta uz iesma ugunī. Kad eksponāts neatdzīvojās un man vairs nebija bail, ka tas izlauzīsies caur stiklu, mazliet nomierinājos. Lai cik patoloģisks, tas taču bija tikai muzeja objekts.

Redzu, ka esat ar veco vīru jau iepazinies! man aiz muguras kāds iesaucās, un pagriezies ieraudzīju muzeja pārzini, kas nāca uz manu pusi. Jūs izturējāt tīri labi. Viens otrs uzreiz noģībst! Pasmaidījis viņš sniedza man roku. Mārtiņš Padžets. Šķiet, todien neiegaumēju jūsu vārdu.