Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Tukša? Tieši otrādi: pilna ar mēsliem, Tārps atbildēja.

Uz priekšu! Dailens mudināja. Pārliecinies pats!

Nospriedu, ka viņi grib mani izjokot, tomēr iegāju pa

durvīm, pat pieklauvējis. Tās nebija aizslēgtas un pie pirmā pieskāriena atvērās. Iekšā bija pārāk tumšs, lai kaut ko redzētu, tāpēc spēru soli uz priekšu, un, man par pārsteigumu,lejā, kur izskatījās pēc netīras grīdas, īstenībā bija izkārnījumu okeāns, kurā iegrimu līdz potītēm. Neapdzīvotā būda, kas šķita pavisam nekaitīga, bija aitu kūts. Vārda tiešā nozīmē mēslu bedre.

Ak kungs! riebuma pārņemts, iesaucos.

Laukā atskanēja skaļi smiekli. Steberēdams atkāpos uz durvīm, lai smakā nenoģībtu, bet mani pavadoņi, saķēruši vēderus, locījās smieklos.

Jūs nu gan esat baigie maitas, es sacīju, tīrīdams zābakus.

Kāpēc? Tārps jautāja. Mēs taču brīdinājām, ka tur pilns ar mēsliem!

Ieskatījos Dailenam tieši sejā.

Parādīsi man beidzot to māju vai ne?

Viņš runā nopietni. Tārps slaucīja asaras.

Protams, nopietni!

Dailena smaids apdzisa.

Draudziņ, man šķita, ka tu gāji pačurāt.

Kā, lūdzu?

Es tikai pajokoju.

Es gan ne.

Zēni neveikli saskatījās. Dailens kaut ko pačukstēja Tārpam, un tas atčukstēja. Beigās Dailens pagriezās un pamāja uz taku.

Ja tiešām gribi redzēt, viņš sacīja, ej garām purvam uz mežiem. Māja ir liela un veca. Garām nepaskriesi.

Velns lai parauj! Tev taču jānāk kopā ar mani!

Tārps novērsies atbildēja:

Tālāk mēs neiesim.

Kāpēc?

Neiesim, un viss.

Pagriezušies abi slampāja atpakaļ, no kurienes bijām atnākuši, pazuzdami miglā.

Apsvēru, ko darīt. Mest plinti krūmos un sekot spīdzinātājiem atpakaļ uz pilsētu? Vai arī iet uz priekšu vienam un melot tētim?

Bridi šaubījies, gāju tālāk.

* * *

Abpus takai pletās liels, bezkrāsains purvs, un, ciktāl sniedza skatiens, redzēju tikai brūnu zāli un ūdeni tējas krāsā. Vienmuļo ainavu vietām pārtrauca akmeņu kaudzes. Apstājos pie meža, kurā auga skeletiem līdzīgi koki ar izstīdzējušiem zariem, kas atgādināja mitras otas. Vienubrīd taka pazuda zem kritušiem kokiem un efeju paklāja un es spēru soļus uz labu laimi. Prātoju, kāpēc kundze gados, tāda kā mis Peregrine, noskatījusi tik velnišķīgu vietu.Viņai taču piegādā pastu, es nodomāju,bet pa taku neviens nav gājis mēnešiem, varbūt gadiem.

Pārsvempos pāri milzīgam stumbram ar slidenām sūnām, un tad taka strauji pagriezās. Koki negaidot pašķīrās kā aizkars, un kalna galā parādījās miglā tīta un nezālēs ieaugusi māja. Man kļuva skaidrs, kāpēc zēni atteicās iet tālāk.

Vectēvs bija aprakstījis māju simtiem reižu, taču viņa stāstos tajā vienmēr valdīja prieks un laime. Liela un plaša, jā, bet saulaina māja, kur vienmēr skanēja smiekli. Taču es neredzēju te patvērumu no briesmoņiem, bet gan pašu briesmoni, kas glūn no laktas ar trulām, izsalkušām acīm. Pa izdauzītajiem logiem lauzās iekšā koki, pie mūriem plosījās raupji vīnogulāji kā vīrusiem uzbrūkošas antibiotikas -, it kā pati daba būtu pieteikusi karu mājai, kas izskatījās nenonāvējama un apņēmīgi stāvēja par spīti greizajiem stūriem un sabrukušajam jumtam, caur kuru rēgojās robaini debesu ielāpi.

Tomēr cerēju, ka mājā kāds vēl dzīvo, lai cik tā nolaista. Biju dzirdējis par graustiem mūsu pilsētas nomalēs, kuru logiem vienmēr aizvilkti priekšā aizkari un kuros kopš neatminamiem laikiem dzīvo vientuļnieki, pārtikdami no makaronu zupas un gaļas atgriezumiem, un par viņiem neviens neko nezina līdz brīdim, kad ierodas īpašuma novērtētājs vai pārāk centīgs tautas skaitītājs, kas atrod nabaga dvēseli klubkrēslā, pārvērtušos pīšļos. Šie cilvēki ir pārāk veci, lai rūpētos par māju, un ģimene viņus tā vai cita iemesla dēļ ir norakstījusi -skumji, bet tāda ir dzīve. Tātad, gribu vai negribu, bet būs vien jāklauvē. Saņēmis drosmi, cik nu man tās bija, bridu uz slieksni pa zāli līdz viduklim, pa sadauzītiem stikliem un trūdošu koksni, lai ieskatītos pa daudz piedzīvojušo logu. Caur netīro stiklu varēju redzēt tikai mēbeļu siluetus. Beidzot pieklauvējis, gaidīju rēgainajā klusumā, taustīdams kabatā mis Peregrines vēstuli. Paņēmu līdzi visādam gadījumam, lai pierādītu, kas esmu, taču aiztikšķēja minūte, otra un mani sagrāba šaubas, vai tā man maz noderēs.

Atgriezies pagalmā, soļoju apkārt mājai, lēsdams, cik tā liela, un meklēdams vēl kādu ieeju. Māja izskatījās milzīga. Pietika nogriezties gar stūri, un nez no kurienes izauga jauni balkoni, tornīši un skursteņi. Ejot atpakaļ, atradu vietu, kur savulaik bijušas durvis, bet tagad rēgojās melni vīteņaugi: tikpat kā atvērta mute, kas grib mani norit. Jau skatoties vien, uzmetās zosāda, taču nebiju braucis tādu gaisa gabalu, lai, ieraudzījis spocīgu māju, kliegdams mestos atpakaļ. Atcerējies šausmas, kādas bija piedzīvojis vectētiņš Portmens, saņēmu sevi rokās. Ja mājā kāds ir, es viņu atradīšu. Uzsoļojis pa drūpošajiem pakāpieniem, iegāju iekšā.

* * *