Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Varat iedomāties, cik grūti bija pārliecināt vecākus, lai atļauj man pavadīt daļu vasaras saliņā netālu no Velsas krastiem. Abi, sevišķi jau māte, atrada daudzus nepārvaramus apstākļus, kuru dēļ mana ideja jānoraksta; starp tiem bija izmaksas un plāns pavadīt vasaru kopā ar tēvoci Bobiju, apgūstot zāļu impērijas pārvaldi. Tāpat ari nevarēju braukt viens, bet ne tēvu, ne māti ceļojums neinteresēja. Atspēkot viņu argumentus nevarēju un vēlmi doties ceļā-jutu, ka man tas jādara, nespēju pamatot tā, lai pats no malas neizskatītos vēl trakāks, nekā viņi ar bailēm sirdī uzskatīja. Protams, negrasījos vecākiem atklāt vectētiņa Portmena pēdējos vārdus un rādīt vēstuli vai fotoattēlu, jo tad es sevi nodotu. Vienīgais saprātīgais iegansts, kas ienāca prātā, bija paziņot, ka vēlos izpētīt mūsu dzimtas vēsturi, vai ari žēloties, ka Čads Krāmers un Džošs Bells šovasar ceļos uz Eiropu. Kāpēc ari es nevarētu? Atkārtoju to pie katras izdevības, mēģinādams slēpt izmisumu (vienreiz pat ķerdamies pie salmiņa:Manuprāt, naudas jums kā spaļu, taču uzreiz nožēlodams savus vārdus). Sāku jau zaudēt cerības.

Bet tad sekoja vairāki notikumi, kas nāca īsti laikā. Pirmkārt, tēvocis Bobijs vairs nepriecājās, ka pavadīšu vasaru pie viņa, -kurš gan grib savās mājās aptaurēto? Tāpēc man rokas beidzot bija brīvas. Otrkārt, tētis uzzināja, ka Kēmholmas salā dzīvo ārkārtīgi nozīmīgas putnu sugas un droši vien puse no tām ir tādas, par kurām sapņo visi ornitologi. Tētis daudz runāja par iecerēto putnu grāmatu, un es pie katras izdevības viņu uzkurināju, izlikdamies, ka ari mani interesē viņa projekts. Tomēr galavārdu pateica doktors Golans. Man vajadzēja tikai iepīkstēties, un viņš mūs visus satrieca, ne tikai atbalstīdams manu nodomu, bet ari mudinādams vecākus laist mani ceļā.

Viņam tas varētu būt svarīgi, kādudien pēc vizītes dakteris skaidroja manai mātei. Apmeklējot salu, kuru vectēvs tā mitoloģizējis, zēns atbrīvosies no maldiem. Pārliecināsies, ka tā ir parasta vieta tāda pati kā jebkura cita, bez jelkādām burvestībām -, un beigās vectēva fantāzijas zaudēs pār viņu varu. Tas būtu visai efektīvs veids, kā apkarot fantāzijas ar realitāti.

Manuprāt, viņš tām vairs netic. Māte mani uzlūkoja. Vai ne, Džeik?

Neticu, es viņu mierināju.

Apzināti ne, doktors Golans turpināja, šobrīd galvenos sarežģījumus rada zemapziņa. Sapņi un bailes.

Vai tiešām jūs domājat, ka ceļojums viņam palīdzēs? -māte, piemiegusi acis, jautāja, it kā gatava skatīties patiesībai acis. Jautājumos par to, ko man vajag vai nevajag darīt, doktora Golana vārds bija likums.

Domāju gan, ārsts atbildēja.

Līdz ar to mana dilemma bija atrisināta.

* * *

Tālāk viss gāja kā pa diedziņu. Nopirkām lidmašīnas biļetes, izstrādājām grafikus, sastādījām plānus. Abi ar tēti nolēmām ceļot tris nedēļas jūnijā. Pārliku, vai nav par daudz, bet tētis apgalvoja, ka pamatīgai salas putnu kolonijas izpētei viņam vajag vismaz trīs nedēļas. Gaidīju, ka mamma iebildis (veselas tris nedēļas!), taču, jo tuvāk nāca mūsu aizceļošanas diena, jo lielāka sajūsma viņu pārņēma.

Abi mani vīrieši, viņa smaidīdama teica, laidīsies lielajā piedzīvojumā!

Mātes sajūsma mani tiešām aizkustināja, līdz kādudien nejauši noklausījos viņas telefonsarunu ar draudzeni, kurā māte atzinās, ka ar prieku tris nedēļas baudīs veco dzīvi, kad nebūs jāraizējas par diviem nevarīgiem bērniem.

Bet es tevi mīlu, gribēju iesaukties, paužot iespējami aizvainojošu ironiju, bet māte mani nebija pamanījusi, un es klusēju. Māti es, protams, mīlēju, taču lielākoties tāpēc, ka tā pieklājas, nevis tādēļ (kā man pašam šķita), ka viņa man varētu iepatikties, ja es satiktu viņu uz ielas. Starp citu, tur mēs nemaz nevarētu sastapties, jo staigāšana, viņasprāt, piedienēja nabadzīgajiem.

No mācību gada beigām līdz ceļojuma sākumam vēl bija tris nedēļas, kuru laikā centos noskaidrot, vai mis Alma Le Feja Peregrine vēl ir dzīva, taču internetā neko neatradu. Ja viņa būtu dzīva, es piezvanītu un vismaz brīdinātu par ierašanos. Necik ilgi, un atklājās, ka Kērnholmā gandrīz nevienam nekad nav bijis telefona. Atradu tikai vienu tālruņa numuru visā salā, tāpēc uz to ari piezvanīju.

Savienojums prasīja gandrīz minūti, klausulē šņāca un klikšķēja, iestājās klusums, atkal šņāca, un es jutu katru lielā attāluma jūdzi, kas mūs šķīra. Beigās dzirdēju dīvaino Eiropas signālupī-pī, pī-pī, un tad man atbildēja vīrietis, manuprāt, galīgi piedzēries.

Pesteļu ala! viņš vada otrā galā brēca.

Fonā bija dzirdams velnišķīgs troksnis: trula rēkoņa, kāda varētu būt ballītes kulminācijā, kad čaļi piedzirda skuķus un pēc tam izvaro. Centos nosaukt savu vārdu, bet diez vai sarunu biedrs mani dzirdēja.

Pesteļu ala! viņš atkal iebļāvās. Kas tur runā?

Nepaguvu atbildēt, jo viņš atrāva klausuli no auss un kādam

uzkliedza.

Es taču teicu, aizverieties, velna maitas, es runāju pa…