Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Paspēris papīrus malā, izgāju laukā, aizcirzdams aiz sevis durvis, un gaidīju dzīvojamā istabā, kad tēvs nāks atvainoties. Dzirdot papīra smalcinātāja rūkoņu, sapratu, ka esmu velti lolojis cerības, tāpēc apstaigāju māju un beigās ieslēdzos guļamistabā. Gaiss tur bija sastāvējies, smaržoja pēc ādas kurpēm un vectēva skābenā odekolona. Atbalstījos pret sienu, un tad manu skatienu piesaistīja izdilusi svītra paklājā starp durvīm un gultu, kur vārgs saules gaismas kvadrāts sasniedza kastes malu, kas līda laukā no gultas pārsega. Piegājis nometos ceļos un izvilku to laukā. Vecā cigāru kārba, galīgi apputējusi, it kā bija atstāta ar nolūku, lai es to atrastu!

Kārbā atradu labi pazīstamos fotoattēlus ar neredzamo zēnu, gaisā peldošo meiteni, laukakmeņu cilātāju, cilvēku ar galvas otrā pusē uzkrāsotu seju. Bildes bija nobružātas un izliekušās, arī mazākas nekā manās atmiņās, un, skatoties uz tām tagad, ar gandrīz pieauguša cilvēka acīm, biju pārsteigts, cik nepārprotami tās ir viltotas. Mazliet padedzināt, paberzēt, unneredzamā zēna galva izgaist. Laukakmeni, kuru pacēlis kaulu kambaris, viegli izgatavot no putuplasta vai plastmasas. Taču sešgadīgs bērns tādu viltību neievēroja, sevišķi, ja gribēja ticēt.

Zem šiem attēliem atradu vēl piecus, kurus vectētiņš Port-mens man nebija rādījis. Nesapratu, kāpēc, bet tad ieskatījos vērīgāk. Trīs bija tik rupji viltojumi, ka pat bērns to redzētu: nudien, jāsmejas pudelē iesprostota meitene, vēl kāds bērns gaisā uz tumšu durvju fona, bet trešajā attēlā ieraudzīju suni ar acīm redzami pielīmētu zēna galvu. It kā ar to vien nepietiktu, pēdējie divi attēli atgādināja Deivida Linča filmu murgus: vienā nelaimīgs jauns akrobāts bīstami saliecies atpakaļ, otrā divi ērmoti dvīņi saģērbti neredzēti jocīgos tērpos. Pat vectēvs, kas stūķēja man galvā stāstus par briesmekļiem ar taustekļiem-mēlēm, bija sapratis, ka tādi attēli jebkuram bērnam uzdzīs murgus.

Sakņupis uz istabas putekļainās grīdas ar fotouzņēmumiem rokās, atcerējos, cik nodots jutos, atklājis, ka stāsti ir izdomāti. Tagad patiesiba šķita neapstrīdama: vectēva pēdējie vārdi bija kārtējā mānīšanās, un pēdējā aina inficēja mani ar murgiem un maniakāliem maldiem, kurus vajadzēs ārstēt gadiem, lai atgūtu garīgo un miesīgo līdzsvaru.

Aizvēris kārbu, ienesu to dzīvojamā istabā, kur tētis un krustmāte ņēma no atvilktnes neskaitāmus kuponus, kas bija izgriezti, bet neizmantoti.

Atdevu kārbu. Viņi pat neprasīja, kas tajā iekšā.

* * *

Ak tad tā? doktors Golans jautāja. Tātad viņa nāve bija bezjēdzīga?

Gulēju uz kušetes, vērodams akvāriju kabineta stūri, kurā riņķoja viens zelta gūsteknis.

Varbūt jums padomā kas labāks? es prasīju. Diža vērtības teorija, par kuru neesat ieminējies. Ja ne, tad…

Kā, lūdzu?

-Ja ne, tad velti šķiežam laiku.

Ārsts nopūties ieknieba sev deguna kūkumā, it kā gribēdams izklīdināt galvassāpes.

Jūsu vectēva pēdējo vārdu nozīme man nav jāatšifrē, -viņš sacīja. Mani interesējūsu domas.

Psihopātiskas blēņas! es atcirtu. Manas domas neko nenozīmē, galvenais taču ir patiesība! Droši vien nekad to neuzzināsim, tāpēc vai nav vienalga, ko es domāju? Indējiet vien mani tālāk un audzējiet rēķinu!

Gribēju, lai dakteris sadusmojas, strīdas, pierāda, ka man nav taisnība, bet viņš sēdēja, kā norijis mietu, ar pildspalvu bungodams pa krēsla atzveltni.

Izklausās, ka jūs atmetat visam ar roku, viņš mirkli vēlāk teica. Esmu vīlies. Man gan šķita, ka tik viegli nepado-sieties.

Tātad jūs mani nepazīstat, es atbildēju.

Vismazāk man gribējās balli. Zināju, ka pienācis bridis, kad vecāki liks noprast, ka tuvākā nedēļas nogale būs garlaicīga, lai gan visi labi zināja, ka man paliks sešpadsmit gadu. Lūdzu viņus šogad iztikt bez svinībām kaut vai tāpēc, ka nevarēju iedomāties, kuru gribu ielūgt, taču vecāki uztraucās, ka es pārāk daudz laika pavadu vienatnē; viņi bija pieķērušies domai, ka sabiedrība dziedē. Es atgādināju, ka elektrošoks arī. Taču māte labprāt izmanto pat vismuļķīgāko ieganstu svinībām; vienreiz viņa salūdza draugus uz mūsu papagaiļa dzimšanas dienu pa daļai tāpēc, ka viņai patīk dižoties ar mūsu māju. Turēdama rokā vīna glāzi, māte vadāja viesus no vienas ar mēbelēm pieblīvētas istabas uz nākamo, cildinādama ģeniālo arhitektu un stāstīdama, cik kareivīgi māja tika iekārtota (Vajadzēja vairākus mēnešus, lai šos dekorus dabūtu no Itālijas uz šejieni).

Bijām tikko atnākuši no nelaimīgās vizītes pie doktora Golana. Sekoju tēvam uz aizdomīgi tumšo dzīvojamo istabu, un viņš vienā laidā murmināja:

Žēl gan, ka nesaplānojām, kā svinēt tavu dzimšanas dienu. Nu nekas, gan jau nākamgad…