Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Tas, ka vairs neticēju briesmekļiem, nenozīmēja, ka man kļuva labāk. Vēl aizvien naktīs murgoju. Biju viegli aizkaitināms, baidījos no katra sīkuma un nevarēju iet sabiedrībā, tāpēc vecāki nolīga man mājskolotāju, lai es varu apmeklēt skolu tikai tad, kad gribu. Beigās viņi ļāva pat pamest darbuSmart Aid. Manu jauno darbu saucalabāka pašsajūta.

Necik ilgi, un es apņēmos atbrīvoties arī no tā. Tiklīdz mazsvarīgais jautājums par īslaicīgo trakumu bija noskaidrots, doktora Golana darbība aprobežojās galvenokārt ar recepšu izrakstīšanu. Vēl murgojat? Izrakstīsim zāles. Panikas sajūta skolas autobusā? Lūk, brīnumlīdzeklis. Nevarat gulēt? Palielināsim zāļu devu. No tabletēm kļuvu resns un stulbs, bet vienalga jutos nožēlojami, jo spēju gulēt tikai trīs četras stundas naktī. Beigās sāku doktoram Golanam melot. Teicu, ka jūtos labi, lai gan jebkurš, uzmetis man skatienu, redzētu zem acīm maisiņus un to, ka pie katra negaidīta trokšņa salecos kā nervozs kaķis. Kādu nedēļu sacerēju gandrīz vai sapņu grāmatu, apgalvodams, ka mani sapņi ir mierīgi un parasti, kādi mēdz būt normāliem cilvēkiem. Viens bija par vizīti pie zobārsta. Citā es lidoju. Divas naktis pēc kārtas sapņoju, ka staigāju pa skolu kails.

Ārsts mani pārtrauca.

Bet kā ar radījumiem?

Paraustīju plecus.

Ne ziņas, ne miņas. Laikam jau atlabstu, vai ne?

Dakteris Golans brīdi paklaudzināja ar pildspalvu un tad

kaut ko pierakstīja.

Ceru, ka nestāstāt man to, ko es, jūsuprāt, gribu dzirdēt?

Protams, ne, es atbildēju, skatienam klīstot pa ierāmētajiem diplomiem uz kabineta sienas, kuri liecināja par zināšanām dažādās psiholoģijas apakšnozarēs, ieskaitot metodi (nešaubījos, ka tāda pastāv), ar kuru noteikt, ka akūtā stresā cietis pusaudzis melo.

Bet tagad parunāsim nopietni, dakteris nolika pildspalvu malā. Jūs sakāt, ka šonedēļ nesapņojātnevienu nakti?

Jau no dzimšanas nemāku melot, tomēr, lai nekristu kaunā, nolēmu nepadoties.

Nu, es nomurmināju, varbūt vienu nakti.

Īstenībā tonedēļ biju sapņojiskatru nakti. Ar nelielām

izmaiņām sapnis gandrīz vienmēr bija viens un tas pats: es biju ierāvies vectēva guļamistabas stūri, logos dzisa dzintarkrāsas mijkrēslis, apgaismojot sārtu plastmasas gaisa šauteni pie durvīm. Gultas vietā pacēlās milzīgs, mirdzošs preču automāts, taču tajā nebija saldumu, bet gan bija asi kā žilete kaujas naži un revolveri, ar kuriem var cauršaut bruņas. Mans vectēvs, ģērbies vecā britu armijas formas tērpā, grūda automātā dolāru banknotes, taču, lai nopirktu šaujamo, vajadzēja daudz naudas, bet mums nebija laika. Beigās uz stikla pusi krita spīdīga automātiskā pistole, kas pa ceļam iesprūda. Vectēvs nolamājās ebreju valodā, iespēra automātam, bet pēc tam, nometies ceļos, mēģināja pistoli sagrābt, un tad viņa roku kāds saķēra. Pie logiem parādījāsviņi. Garas, melnas mēles iztaustīja ceļu, pa kuru tikt iekšā. Paņēmis šauteni, nospiedu gaili, taču nekas nenotika. Tikmēr vectētiņš Portmens brēca nelabā balsī: Meklē putnu, meklē cilpu, Jakub, kāpēcnekonesaproti, tu sasodīti stulbais zeņķi, un tad plīsa logi, bira stikli, ap mums sakļāvās melnas mēles, un šajā brīdī es parasti pamodos, izmircis sviedros, sirdij neprātīgi sitot un kuņģim raujoties čokurā.

Sapnis atkārtojās bez sava gala, un mēs to pārrunājām simt reižu, tomēr doktors Golans vienmēr lika man visu sīki aprakstīt. Varētu nodomāt, ka viņš pārbauda manu zemapziņu, meklēdams pavedienu, kuru deviņdesmit deviņas reizes palaidis garām.

Un ko jūsu vectēvs sapnī teica?

To pašu, ko vienmēr, es atbildēju. Par putnu, cilpu un kapu.

Viņa pēdējie vārdi.

Es pamāju ar galvu.

Tad doktors Golans pacēla pirkstus un piespieda zodam: domājoša psihiatra iemiesojums.

Vai jums pašam nav ienācis prātā, ko tas varētu nozīmēt?

Ir. Blēņas!

Ej nu ej. Jūs taču tā nedomājat.

Centos izlikties, ka vectēva pēdējie vārdi sapnī man vienaldzīgi, tomēr velti. Tie nelika man mieru tāpat kā murgi. Jutu, ka esmu vectēvam parādā un nedrīkstu uzskatīt viņa pēdējos šai saulē teiktos vārdus par maldinošu bezjēdzību, turklāt dakteris Golans bija pārliecināts, ka, saprotot vārdu nozīmi, es beidzot atbrīvotos no murgiem. Tāpēc centos vectēva vārdus iztulkot.

Šis tas no vectētiņa Portmena teiktā bija sakarīgs kaut vai mudinājums braukt uz salu. Viņš uztraucās, ka briesmekļi ieradīsies pēc manis, un domāja, ka tikai salā varu no tiem paglābties (tāpat kā viņš bērnībā). Taču vectēvs arī piebilda, ka vajadzēja jau sen to man pateikt. Bet, tā kā vairs nebija laika pateikt to, ko vajadzēja, varbūt viņš izvēlējās dot man mājienu vai pavedienu, kas aizvestu mani pie tā, kas zinātu viņa noslēpumu. Iedomājos, ka cilpa, kaps un vēstule ir šifrs.