Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

ES TE! atsaucos, lai gan laikam pienāktos teikt ko vairāk, piemēram,briesmas vai asinis, taču vārdi nenāca man pār lūpām.

Galvā jaucās viena doma: vectēviem taču jāmirst gultā -mierīgā vietā, kur dūc medicīniskie aparāti, nevis uz izmirkušas, dubļainas zemes, skudrām skrienot pār augumu, trīcošajā rokā turot misiņa vēstuļu nazi.

Vēstuļu nazis. Vienīgais aizsargāšanās ierocis. Izņēmu to no vectēva plaukstas, un viņš bezpalīdzīgi sagrāba tukšu gaisu, tāpēc satvēru viņa roku un nelaidu vaļā. Mani pirksti ar apgrauztajiem nagiem savijās ar viņa bālajiem, zilganu vēnu cauraustajiem pirkstiem.

Man tevi jāizkustina no vietas, teicu, paslidinājis vienu roku zem viņa muguras, bet otru zem kājām.

Mēģināju celt, bet vectēvs ievaidējies sastinga, tāpēc metu mieru. Neparko negribēju sagādāt viņam sāpes. Taču atstāt ari nevarēju, tāpēc neatlika nekas cits kā gaidīt. Maigi notrausu zemi no viņa rokām, sejas un nu jau retajiem sirmajiem matiem. Un tad ievēroju, ka vectēvs kustina lūpas.

Balsi tik tikko varēju sadzirdēt, tā skanēja klusāk par čukstu. Noliecies pieliku ausi pie viņa lūpām. Vectēvs murmināja te skaidrāk, te nesaprotamāk, pārmaiņus angliski un poliski.

Neko nevaru saklausīt, es čukstēju.

Atkārtoju vectēva vārdu, līdz viņa acis beidzot apstājās pie manis, un tad viņš, dziļi ieelpojis, pateica:

Brauc uz salu, Jakub! Te ir bīstami.

Vecā baiļu mānija. Stingri saņēmis vectēvu aiz rokas, centos viņu pārliecināt, ka ar mani viss ir labi un ar viņu tāpat. Todien jau otro reizi vectēvam meloju.

Pajautāju, kas īsti notika, kāds dzīvnieks viņu savainojis, taču vectēvs mani neklausījās.

Brauc projām uz salu! viņš atkārtoja. Tur būsi drošībā. Apsoli man!

Noteikti. Apsolu.

Ko citu es varēju teikt?

Domāju, ka spēšu tevi pasargāt, vectēvs turpināja. Vajadzēja jau sen tev pateikt…

Redzēju, ka viņš dziest.

Ko pateikt? rīdams asaras, prasīju.

Nav laika, vectēvs čukstēja. Pēc tam, pacēlis no zemes galvu, piepūlē trīcēdams, viņš iečukstēja man ausi: Sameklē putnu. Cilpā. Viņpus vecā vīra kapa. 1940. gada trešajā septembri.

Pamāju ar galvu, taču vectēvs redzēja, ka es neko nesaprotu. Saņēmis pēdējos spēkus, viņš piebilda:

Emersons… vēstule. Pastāsti, Jakub, viņiem visu, kas notika.

Pēc tam vectēvs atkrita atpakaļ, izšķiedis pēdējos spēkus un dzisdams. Pateicu, ka viņu mīlu. Un tad man šķita, ka vectēvs izgaist pats sevī, ar skatienu slīdēdams man garām uz debesīm, kurās jau mirdzēja zvaigznes.

Mirkli vēlāk no brikšņiem izlauzās Rikijs. Ieraudzījis manās rokās ļengano augumu, viņš atkāpās soli atpakaļ.

Ak vai… Ak kungs… Akkungs… berzēdams ar plaukstām seju, viņš runāja un tad sāka murmināt, ka jāpārbauda pulss, jāizsauc policija, vai es mežā kaut ko nemanīju.

Mani pārņēma ērmīga sajūta. Izlaidis no rokām vectēvu, piecēlos. Visos nervu galos kņudēja zemapziņa, kaut es pat nezināju, ka man tāda ir. Mežā kaut kas bija, es taču to jutu!

Debesīs mēnesi nemanīju, un krūmos nekas nekustējās, izņemot mūs, taču es nezin kā zināju, kad pacelt lukturīti un uz kuru pusi vērst gaismu, un šaurajā gaismas starā uzreiz ieraudzīju seju, kas šķita atceļojusi pa taisno no bērnības murgiem. Skatījos acīs, kas peldēja tumšā šķīdumā, bet uz kuprainā stāva karājās piķa melna miesa, izvagota ar rievām; mute bija groteski pavērta, atklājot garas, zušiem līdzīgas mēles, kas locījās uz visām pusēm. Uzkliedzu, un radījums saliecies pazuda, sakustinot krūmus un pievēršot Rikija uzmanību. Pacēlis šauteni, viņš izšāva pif-paf, pif-pafl un beigās noprasīja:

Kas tur bija? Velns parāvis, kas tur bija?

Diemžēl draugs neko nebija redzējis, bet es nevarēju parunāt un viņam pateikt; stāvēju sastindzis kā sālsstabs, tumstošajai lukturīša gaismai krītot virs neizteiksmīgā meža. Droši vien pēc tam atslēdzos, jo Rikijs teicaDžeikob, Džeik, paklau, vaiartevivisskārtībā, un tad man pārtrūka filma.

Otrā nodaļa

Pēc vectēva nāves vairākus mēnešus anonīmi riņķoju pa šķīstītavu: no smilškrāsas uzgaidāmajām telpām uz kabinetiem, kur mani pētīja un intervēja, čukstēja ausī, uzrunāti pamāja ar galvu, atkārtoja manus vārdus. Biju kļuvis par tūkstošiem nožēlas pilnu skatienu un bažās sarauktu pieru objektu. Vecāki pret mani izturējās kā pret trauslu dzimtas īpašumu baidījās manā klātbūtnē strīdēties vai raizēties, lai es nesaplīstu gabalos.

Mani vajāja murgi, no kuriem naktīs modos kliegdams, tik traki, ka vajadzēja gulēt ar īpašu ierīci mutē, lai, griežot miegā zobus, tos nenolauztu. Pietika aizvērt acis, un es redzēju meža nezvēru ar taustekļiem. Nešaubījos, ka viņš nogalināja manu vectēvu un drīz ieradīsies pēc manis. Dažreiz slimīgā panika vēlās pār mani kā plūdi, tāpat kā tonakt, un tad es nešaubījos, ka briesmeklis gaida mani tuvumā, glūnēdams no tumšo koku rindas, aiz nākamās mašīnas stāvvietā vai garāžas, kur turēju divriteni.