Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Neatlika nekas cits kā kvernēt mājās. Nedēļām atteicos pat aiziet uz ceļa galu izņemt no pastkastes rīta avīzi. Gulēju sajauktās segās uz veļas mazgātavas grīdas tā bija vienīgā vieta, kur mūsu mājā nebija logu un durvis varēja aizslēgt no iekšpuses. Tieši tur pavadīju vectēva bēru dienu, sēdēdams uz žāvētāja ar klēpjdatoru un mēģinādams aizmirsties interneta spēlēs.

Notikušajā vainoju pats sevi. Galvā nepārtraukti skanēja: Ak, ja es būtu noticējis! Bet es vectēvam neticēju, un neviens cits ari ne, un tagad zināju, kā viņš jutās, jo ari man neviens neticēja. Mana versija par notikumu bija pilnīgi loģiska līdz brīdim, kad vajadzēja to paust skaļi, bet tad tā izklausījās pēc neprāta, sevišķi todien, kad biju spiests visu izklāstīt policistam, kas pie mums ieradās. Izstāstīju, kas notika, pat par radījumu; tikmēr viņš sēdēja pie virtuves galda, mādams ar galvu un pat neko nepierakstīdams blokā ar spirāli. Kad beidzu, viņš tikai izmeta:

Lieliski. Paldies.

Pēc tam policists pajautāja vecākiem, vai esmu bijistajā iestādē. It kā es nesaprastu, ko viņš ar to domā. Pateicu, ka man ir vēl kas pavēstāms, un, ar žestu pasūtījis viņu uz vienu vietu, izgāju laukā.

Vecāki pirmo reizi vairāku nedēļu laikā man uzbrēca. Jutos zināmā mērā atvieglots, dzirdot pazīstamās, jaukās skaņas. Nokliedzu pretī, ka viņi priecājas par vectētiņa Portmena nāvi un ka es vienīgais viņu tiešām mīlēju.

Policists bridi ar vecākiem parunājās ceļa galā un aizbrauca, taču drīz vien atgriezās ar vīrieti, kas stādījās priekšā kā skiču zīmētājs. Viņš bija paņēmis līdzi lielu bloku un tagad lūdza vēlreiz aprakstīt radījumu. Es stāstīju, bet viņš zīmēja, ik pa brīdim apstādamies un lūgdams paskaidrot sīkāk.

Cik viņam bija acu?

Skaidrs, vīrietis pamāja ar galvu, it kā zīmēt briesmoņus policijas māksliniekam būtu ikdienišķa lieta.

Tas bija pārlieku caurspīdīgs gājiens, lai man pielabinātos. Taču kronis visam bija mēģinājums atdot pabeigto zīmējumu man.

Vai tad jums nevajadzēs to ielikt dokumentos vai kur? -es prasīju.

Mākslinieks, pacēlis uzacis, pārmija skatienu ar policistu.

Protams. Par ko gan es domāju?

Tas bija atklāts apvainojums.

Man neticēja pat labākais un vienīgais draugs Rikijs, lai gan tonakt bija ar mani kopā mežā. Lamādamies uz velna paraušanu, viņš apgalvoja, ka nav redzējis nekādu radījumu, lai gan es spīdināju lukturīti uz visām pusēm, un tā viņš pateica ari policistiem. Tomēr riešanu Rikijs bija dzirdējis. Abi to dzirdējām. Tāpēc nebrīnījos par policijas galīgo slēdzienu, ka vectēvu nogalinājis savvaļas suņu bars. Acīmredzot līdzīgi gadījumi bija novēroti ari citur, piemēram, iepriekšējā nedēļā Mūžamežā pastaigas laikā bija sakosta sieviete. Starp citu, ari naktī.

Tad jau radījumu grūti redzēt! es secināju.

Taču Rikijs tikai grozīja galvu un murmināja kaut ko par smadzeņu lāpīšanu.

Tu gribi teikt, ka man trūkst skrūvītes, es atbildēju. Sirsnīgs paldies! Lieliski just tādu drauga atbalstu.

Sēdējām uz jumta manā terasē, vērodami saulrietu virs līča, Rikijs saliecies deviņos līkumos nesamērīgi dārgajā Adirondack krēslā (kuru vecāki bija pārveduši no ceļojuma uz Amišu zemi), pavilcis zem sevis kājas un stingri sakrustojis rokas uz krūtīm, ar drūmu nolemtību smēķēdams cigareti pēc cigaretes. Mūsmājās Rikijs vienmēr jutās neomulīgi, taču, spriežot pēc skatiena, kuru viņš man ik pa brīdim uzmeta, šoreiz draugs jutās neveikli ne jau vecāku bagātības, bet manis dēļ.

Lai nu kā, es pret tevi esmu atklāts, viņš sacīja. Ja turpināsi runāt par briesmoņiem, tevi aizvāks. Un tad tu tiešām būsi Specizglītība.

Nesauc mani tā!

Nometis cigareti, Rikijs slaidi nospļāvās uz margām.

Vai tad tu vienlaikus smēķē un zelē tabaku?

Kas tu man esi, mamma, vai?

Vai tad esizskatos pēc bargas mātes, kas tevi visu laiku zāģē?

Rikijs bieži vilka uz zoba mammas, tomēr pat viņam tas šķita par daudz. Pielēcis no krēsla, viņš iezvēla man tā, ka gandrīz nokritu no jumta. Brēcu, lai vācas laukā, bet viņš jau pats devās projām.

Tikai pēc vairākiem mēnešiem atkal satikāmies. Tas nu būtu par draugiem.

* * *

Beigās vecāki aizveda mani pie psihiatra klusa vīra ar olīvkrāsas seju -, pie doktora Golana. Es nepretojos. Pats zināju, ka bez palīdzības neiztikt.

Gaidīju, ka mani uzskatīs par smagu gadījumu, taču dakteris Golans visu paveica apbrīnojami viegli. Rāmi, bezkaislīgi viņš man visu skaidroja gandrīz vai kā hipnozes seansā un pēc divām vizītēm jau bija man iestāstījis, ka radījums ir bijis tikai pārkarsušās iztēles auglis, jo vectēva nāve mani traumējusi tā, ka redzu to, kā nemaz nav. Vectētiņa Portmena stāsti esot radījuši manā prātā briesmoni, skaidroja doktors Golans, tāpēc varot saprast, ka es, nometies zemē un saņēmis rokās viņa augumu, biju satriekts kā vēl nekad un uzbūru vectēva personisko bubuli.

Manai kaitei pat bija nosaukums: akūta reakcija stresa apstākļos.

Neredzu tur neko jocīgu, dzirdot manu svaigi izcepto diagnozi, māte teica.

Bet tas mani neuztrauca. Nekas taču nevarēja būt sliktāk par apzīmējumutrakais.