Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Nospiedis zvana pogu, gaidīju. Kaut kur ierējās suns: vienīgais troksnis spiedīgajā vakarā. Nesagaidījis atbildi, sāku klauvēt, domādams, ka varbūt zvans nedarbojas. Rikijs kāvās ar odiem, kas jau sāka mūs ielenkt.

Varbūt izgājis laukā, Rikijs pasmaidīja. Vai ari izliekas, ka devies uz randiņu.

Smejies, smejies, es atrūcu. Viņam te daudz labākas izredzes nekā mums ar tevi. Iekārojamu atraitņu ka biezs.

Jokoju tāpēc vien, lai nomierinātos. Klusums jau sāka mani biedēt.

Pacēlu rezerves atslēgu no slēptuves krūmos.

Paliec tepat.

Velns parāvis, kāpēc?

Tāpēc, ka tavs augums ir metrs deviņdesmit seši, mati -zaļi, vectēvs tevi nepazīst un viņam pa ķērienam ir ieroču arsenāls.

Paraustījis plecus, Rikijs iebāza aiz vaiga kārtējo tabakas plāksnīti. Pēc tam viņš izstiepās dārza krēslā, bet es atslēdzu ārdurvis un iegāju iekšā.

Pat pustumsā redzēju postažu it kā māju būtu pārmeklējuši zagļi. Grāmatplaukti un skapīši iztukšoti, to saturs -dažādi nieciņi unReader's Digest lielā drukā izmētāts pa grīdu. DIvānspilveni un krēsli apgriezti otrādi. Ledusskapja un saldētavas durvis atvērtas, produkti sakusuši uz linoleja lipīgās peļķēs.

Man sarāvās sirds. Vectētiņš Portmens tiešām ir zaudējis prātu. Saucu viņu vārdā. Nekādas atbildes.

Gāju no vienas istabas uz nākamo, ieslēgdams gaismas un skatīdamies, kur baiļu pārņemtais večuks varētu slēpties no nezvēriem: aiz mēbelēm, varbūt guļus bēniņos vai aiz darbgalda garāžā. Apskatīju pat ieroču lādi, lai gan tā, protams, bija aizslēgta; rokturis vienās švīkās vectēvs bija mēģinājis atraut vāku. Stiklotajā verandā vējš šūpoja brūnējošas, nelaistītas papardes kā karātavas. Nometies ceļos uz mākslīgās zāles, paskatījos zem pītajiem krēsliem, baidīdamies tur kaut ko atklāt.

No pagalma plūda vārga gaismiņa.

Izskrējis laukā, ieraudzīju zālē nomestu lukturīti, kura gaisma krita uz mežu, kas robežojās ar vectēva pagalmu: gar

Riņķa ciematu jūdzes garumā rindojās sīkas, robainas savvaļas palmas, nošķirot to no nākamā kvartāla Mūžameža. Ja ticēt vietējai leģendai, meži bija pilni ar čūskām, jenotiem un mežacūkām. Iedomājies, ka tur ir vectēvs apmaldījies, kaut ko nesakarīgi runā, ģērbies tikai peldmētelī -, jutos pavisam drūmi. Katru otro nedēļu ziņās dzirdēju par kādu slimu, vecu pilsoni, kas iekritis dīķi tieši rīklē aligatoriem. Kaut ko ļaunāku bija grūti iedomāties.

Pasaucu Rikiju, un mirkli vēlāk viņš parādījās pie mājas stūra. Draugs ievēroja to, ko es biju palaidis garām: garu, neglītu švīku stikla durvis. Viņš klusi nosvilpās:

Velnišķīgs cirtiens! Varbūt mežacūkas darbs. Vai lūsis? Var redzēt nagu pēdas.

Tuvumā atskanēja mežonīgas rejas. Satrūkušies pārmijām satrauktus skatienus.

Varbūt suns? es minēju.

Riešana izraisīja ķēdes reakciju, un nu jau vaukšķēja visās malās.

Iespējams, Rikijs pamāja. Man bagāžniekā ir šaujamais. Pagaidi.

To pateicis, draugs devās pēc ieroča.

Suņi pieklusa, taču sāka sīkt svešāds kukaiņu koris. Man uz sejas izspiedās sviedri. Metās jau tumšs, taču vējiņš bija pierimis un gaiss šķita karstāks nekā dienā.

Pacēlis lukturi, gāju uz koku pusi. Nešaubījos, ka vectēvs ir tur. Bet kur tieši? Es taču neesmu detektīvs, un Rikijs ari ne. Tomēr nezin kas mani vadīja, krūtis kaut kas saknosijās, biezajā gaisā izdzirdēju čukstus, un es sapratu, ka nedrīkstu zaudēt ne mirkli. Iesoļoju krūmājā kā asinssuns, saodis neredzamas pēdas.

Floridas mežos paskriet grūti: ik kvadrātmetrā, ko nav ieņēmuši koki, biezē palmu pīķi līdz ceļgaliem un vīnogulāju stīgu ņudzeklis, tomēr, kā varēdams, mēģināju lauzties uz priekšu, saukdams vectēvu vārdā un spldinādams lukturi uz visām pusēm. Ar acs kaktiņu ievērojis baltu plankumu, metos to pētīt, taču atklāju tikai izbalējušu, pārdurtu futbolbumbu, kuru biju pazaudējis pirms daudziem gadiem.

Gribēju jau atmest visam ar roku un iet atpakaļ pie Rikija, kad tuvumā starp palmām ievēroju šauru, svaigi iemītu taku. Apstājies pārlaidu gaismu visapkārt lapas bija apšļakstītas ar kaut ko tumšu. Man izkalta mute. Sadūšojies sāku iet pa taku uz priekšu. Jo tālāk tiku, jo nelāgāk man sarāvās kuņģis, it kā augums zinātu, kas gaida priekšā, un mani brīdinātu. Taka ar pieplacinātajiem krūmiem kļuva platāka, un es ieraudzīju vectēvu.

Viņš gulēja starp vīteņiem ar seju pret zemi, iepletis kājas, vienu roku saliecis zem sevis, it kā būtu nokritis no liela augstuma. Nešaubījos, ka jau miris. Apakškrekls bija piesūcies ar asinīm, bikses saplēstas, viena kurpe pazaudēta. Labu brīdi skatījos, luktura gaismai trīcot uz vectēva auguma. Beidzot, ievilcis elpu, saucu viņu vārdā, bet viņš nekustējās.

Noslīdzis ceļos, piespiedu plaukstu vectēva mugurai. Asinis vēl bija siltas. Jutu, ka viņš tik tikko manāmi elpo.

Pabāzis zem vectēva ķermeņa rokas, apgriezu viņu ar muguru pret zemi. Viņš vēl bija dzīvs, lai gan uz nāves sliekšņa -acis stiklainas, seja iekritusi un bāla. Ieraudzījis pie vidukļa dziļas brūces, piedzītas ar zemi un dubļiem, kas sajaukti ar asinīm, gandrīz zaudēju samaņu. Mēģināju novilkt sadriskāto kreklu, neskatīdamies uz brūcēm.

Dzirdēju no pagalma Rikija balsi.