Kušššš, es šņācu, skriedams uz viņa pusi. Par maniem plāniem te neviens nezina.
Rikijs uzmundrinoši ieknieba man plecā, gandrīz vai traumēdams muskuli.
Neuztraucies, Specizglītība. Rīt atkal jauna diena.
Par Specizglītību Rikijs mani saukāja tāpēc, ka skolā man bija vairākas apdāvināto bērnu stundas, faktiski iekļautas īpašajā izglītības programmā, nomenklatūras viltība, kas Rikiju gaužām uzjautrināja. Mūsu draudzība sastāvēja pa daļai no kašķēšanās, pa daļai no sadarbības. Sadarbībā ietilpa neoficiāla smadzeņu un muskuļu darbības apmaiņa: es palīdzēju Rikijam, lai viņš neizgāžas angļu valodā, bet viņš glāba mani no agresīviem kaušļiem skolas gaiteņos. Manos vecākos Rikijs viesa dziļu neomulību, bet tas bija tikai ieguvums. Laikam jau viņš bija mans labākais draugs, godīgi sakot vienīgais.
Rikijs atspēra vaļā mašīnas durvis (citādi tās atvērt nevarēja), un es iekāpu. Viņa automobilis labi iederētos muzejā kā tautas mākslas eksponāts. Mašīnu Rikijs bija nopircis pilsētas izgāztuvē par riekšavu sīknaudas vismaz viņš pats tā apgalvoja -, un tā bija tik dižciltīga, ka smaku nespēja nomākt pat gaisa atsvaidzinātājs ar meža smaržu, kas karājās pie spogulīša. Sēdekļi bija salāpīti ar līmlenti, lai kāda atspere neieduras dibenā. Tomēr visiespaidīgākie bija mašīnas bleķi -sarūsējusi mēness ainava ar caurumiem un iedobumiem: lai iegūtu papildu naudu degvielai, draugs ļāva iereibušiem uzdzīvotājiem belzt pa mašīnu ar golfa nūjām, par katru sitienu iekasēdams vienu dolāru. Vienīgais noteikums (tas gan nebija obligāts): nedrīkstēja mērķēt uz stikliem.
Dzinējs pamodās, pazuzdams zilu dūmu mākonī. Izbraukuši no stāvvietas, rullējām garām veikalu rindai uz vectētiņa Portmena māju, un es jau sāku uztraukties, kas mūs tur sagaidīs. Ļaunākajā gadījumā vectēvs būs izskrējis kails uz ielas, ar medību bisi rokās, varbūt trakos pagalmā vai arī atgūlies gaidīs ar trulu priekšmetu rokās. Iespējams viss minētais, un visvairāk mani uztrauca, ka tas būs Rikija pirmais iespaids par cilvēku, par kuru es runāju ar godbijību.
Kad iebraucām vectēva kvartālā (mežonīgā strupceļu labirintā, kuru sauca par Riņķa ciematu), debesis bija svaiga nobrāzuma krāsā. Apstājāmies pie sardzes vārtiem, lai dotu par sevi ziņu, bet večuks būdiņā krāca, un vārti stāvēja atvērti (ne jau pirmo reizi), tāpēc iebraucām, un lieta darīta. Mans mobilais nopīkstēja, saņemot īsziņu no tēta ar jautājumu, kā man iet, un īsajā mirklī, kamēr atbildēju, Rikijs iemanījās galīgi, neglābjami apmaldīties. Kad pateicu, ka man nav ne jausmas, kur atrodamies, viņš nosodījās un, riepām čīkstot, strauji izmeta vairākus līkumus, slaidi spļaudams pa logu sazelētu tabaku, bet es pētīju apkaimi, meklēdams pazīstamas zīmes. Viss šķita svešs, lai gan bērnībā pie vectēva biju bieži ciemojies. Visas mājas izskatījās vienādas kantainas kastītes ar nelielām atšķirībām, septiņdesmitajos gados noklātas ar alumīniju vai tumšiem dēļiem, ar ģipša kolonnām priekšā, kas radīja ilūziju par godkārību. No ceļa zīmēm arī nebija nekāda labuma: puse no tām bija baltas vai izdegušas saulē. Atlika vadīties tikai pēc jocīgajiem, krāsainajiem dārza ģipša ornamentiem, kuru dēļ vectēva mājas apkaime atgādināja brīvdabas muzeju.
Beidzot ieraudzīju pastkastīti; to turēja metāla sulainis, kas, neraugoties uz stalto stāju un augstprātīgo seju, raudāja rūsainas asaras. Uzsaucu Rikijam, lai griež pa kreisi: riepas nokaucās, un es atsitos pret mašīnas durvīm. Laikam trieciens iekustināja man smadzenes, jo pēkšņi sapratu, kur esam.
Pa labi uz flamingo orģiju! Pa kreisi uz jumtu ar kosmopolītisko Santaklausu! Tieši garām čurājošajiem ķerubiem!
Kad pabraucām garām ķerubiem, Rikijs palaida mašīnu bruņurupuča gaitā un šaubīdamies pārlaida skatienu māju rindai. Ne pie viena sliekšņa nedega uguns, aiz loga nemanīja televizora gaismu, stāvvietā nebija neviena auto. Visi kaimiņi bija aizbraukuši uz ziemeļiem glābties no nežēlīgās vasaras tveices -, atstādami aizaugušajos zālienos nogrimušus rūķus, cieši aizvēruši slēģus. Mājas atgādināja nelielas bumbu patvertnes no plastilīna.
Pēdējā pa kreisi. Es pamāju.
Rikijs uzspieda uz gāzes pedāļa, un mēs lēni slīdējām uz priekšu. Pie ceturtās vai piektās mājas pabraucām garām večukam, kas laistīja zālienu. Galva viņam bija kaila kā ola, un viņš, ģērbies peldmētelī un čībās, stāvēja līdz potītēm zālē. Viņa māja bija tikpat tumša un aizslēģota kā pārējās. Pagriezos, lai viņu nopētītu, un večuks laikam skatījās pretī; to gan viņš nevarēja, es satriekts atklāju, jo viņa acis bija baltas kā piens.
Iela beidzās ar sīku priedīšu rindu, un Rikijs strauji pagrieza uz vectēva pievedceļu. Izslēdzis dzinēju, viņš izkāpa laukā un atspēra vaļā durvis manā pusē. Kurpēm švīkstot pa sauso zāli, gājām uz lieveni.