Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Viņš nu gan bija gudrinieks! Vectēvs pacēla uzacis, it kā pārsteigts par manām dedukcijas spējām. Milards. Neparasts zēns. Dažkārt viņš man teica:Paklau, Abe, es zinu, ko tu šodien darīji, un pēc tam vārds vārdā pastāstīja, kur esmu bijis un kurā bridi urbinājis degunu un bāzis mutē puņķus, domādams, ka neviens neredz. Milards sekoja citiem klusi kā pelīte -neapģērbies, lai neviens viņu neredz, un vēroja. Vectēvs nogrozīja galvu. Vienreizīgi, vai ne?

Vectētiņš Portmens sniedza man nākamo attēlu. Kad biju to kārtīgi apskatījis, viņš pavaicāja:

Nu? Ko tu tur redzi?

Meitenīti.

Un vēl?

Viņai galvā ir diadēma.

Vectēvs piesita ar pirkstu pie attēla apakšmalas.

Ko teiksi par viņas pēdām?

Ieskatījos uzmanīgāk. Meitenes kājas nepieskārās zemei. Viņa nelēkāja, bet gan peldēja gaisā. Man izstiepās ģīmis.

-Viņa lido!

Gandrīz. Vectēvs pamāja ar galvu. Paceļas. Vienīgā nelaime, ka viņa nespēja sevi kontrolēt, tāpēc dažreiz mēs sējām viņai ap vidu auklu, lai neaizlido projām!

Nespēju atraut skatienu no meitenes rēgainās, lellei līdzīgās sejas.

Vai viņa bija dzīvs cilvēks?

Bet protams, vectēvs aizsmakušā balsī atbildēja, izņemdams man no rokām attēlu un sniegdams nākamo, kurā bija redzams pasīks zēns, kas pacēlis laukakmeni. Viktors un viņa māsa nebija tik apdāvināti, taču spēka abiem gan netrūka, -viņš stāstīja.

   Neizskatās stiprs, sacīju, pētīdams puikas kaulainās rokas.

Vari ticēt, ka bija gan. Vienreiz lūkoju lauzties, un daudz netrūka, ka viņš būtu norāvis man roku!

Tomēr visneparastākais bija pēdējais fotoattēls. Cilvēka galva no mugurpuses ar uzkrāsotu seju.

Skatījos labu bridi, un tad vectēvs paskaidroja:

Viņam bija divas mutes, saproti?

Bet tā taču ir blēdība, es atbildēju. Seja ir uzmālēta!

   Krāsa, protams, ir blēdība. Cirka izrāde. Bet klausies, ko tev saku, tam cilvēkam bija divas mutes. Varbūt tu man netici?

Bridi domāju, skatīdamies te uz bildēm, te vectēvu, taču viņa seja bija nopietna un atklāta. Kāpēc lai vectētiņš man melotu?

Ticu, beigās padevos.

Un tik tiešām vismaz dažus gadus es viņam ticēju, tomēr galvenokārt tāpēc, ka gribēju ticēt, tāpat kā mani vienaudži ticēja Santaklausam. Mēs pieķeramies pasakām, līdz maksa par ticību tām kļūst pārāk augsta, un to es sapratu otrajā klasē, kad Robijs Džensens pie galda meiteņu priekšā mani izsmēja, ka ticu pasakām. Laikam biju to pelnījis, jo atkārtoju vectēva stāstīto skolā, taču šajās pazemojošajās sekundēs paredzēju, ka gadiem tikšu saukāts par pasaku princi, tāpēc ņēmu ļaunā, lai gan nezinu pamatoti vai ne.

Todien mani pie skolas sagaidīja vectētiņš Portmens: kad vecāki bija darbā, viņš to darīja bieži. Iekārtojies vecāpontiaka sēdekli, es paziņoju, ka pasakām vairs neticu.

Kādām pasakām? Vectēvs palūkojās mani caur brillēm.

Tu pats zini. Taviem stāstiem. Par bērniem un briesmekļiem.

Vectēvs izskatījās samulsis.

Vai kāds tev kaut ko teica?

Es atbildēju, ka izdomāts stāsts ir tas pats, kas pasaka, un pasakas domātas mazuļiem, kas slapina autiņos, un viņa bildes un stāsti nav īsti. Gaidīju, ka vectēvs sapiktosies vai iebildis, bet viņš tikai pamāja ar galvu.

Labi.

Pēc tam vectēvs iedarbinājapontiaku. Uzspiedis kāju starterim, viņš klusēdams pagrieza stūri. Ar to mūsu saruna beidzās.

Jādomā, vectēvs paredzēja, ka beigās pāraugšu pasaku vecumu, tomēr aprāvās tik pēkšņi, it kā tiešām būtu melojis. Nevarēju saprast, kāpēc viņam bija jāizgudro un jāliek man ticēt tam, kas nav iespējams. Tikai pēc vairākiem gadiem tētis atklāja, ka vectēvs arī viņam bērnībā šo to stāstījis un tie jau neesot meli, bet gan pārspīlēts realitātes variants, jo vectētiņa Portmena bērnība nav bijusi pasaka, bet gan šausmu stāsts.

Pirms Otrā pasaules kara vectēvs vienīgais no visas ģimenes aizbēga no Polijas. Vecāki atdeva pastarīti, tolaik divpadsmit gadu vecu zēnu, svešās rokās, iesēdinādami vilcienā uz Lielbritāniju ar koferi un vienu drēbju kārtu, kas mugurā. Tas bija vienvirziena ceļojums. Vectēvs vairs nekad nesatika māti un ^ tēvu, vecākos brāļus, brālēnus un māsīcas, krustmātes un tēvo-čus. Jau pirms viņa sešpadsmitās dzimšanas dienas tos visus bija nogalinājuši briesmekļi, no kuriem viņš pats tik tikko bija paglābies. Taču šiem briesmoņiem nebija pūžņojošas ādas un taustekļu, kas varētu saistīt septiņgadīga bērna iztēli, bet gan N^ cilvēku sejas, un viņi, ģērbušies glītos mundieros, gāja ierindas solī; viss šķita tik banāli, ka tad, kad apķēries, kas notiek, jau bija par vēlu.