Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Tāpat kā briesmekļi, ari stāsts par burvju salu bija izpušķota patiesība. Salīdzinājumā ar šausmām Eiropas kontinentā bērnunams, kurā vectēvs nokļuva, bija paradīze, tāpēc stāstos pārtapa par drošu patvērumu ar mūžīgu vasaru, sargeņģeļiem un brīnumbērniem, kas, protams,īstenībā nemaz nelidoja, nebija neredzami un necilāja laukakmeņus. Bērnus noteikti vajāja vienas un tās pašas īpatnības dēļ viņi bija ebreji. Karalaika bāreņi, kurus uz mazo salu bija atskalojuši asinsplūdi. Brīnišķīgās spējas bērniem nemaz nepiemita: pietika ar to, ka viņi bija aizbēguši no geto un gāzes kamerām.

Nelūdzu vairs vectēvu stāstīt, un jācer, ka viņš klusībā atviegloti nopūtās. Vectēva bērnību klāja noslēpumainības plīvurs. Negribēju būt okšķeris. Vectēvs bija izgājis cauri ellei, un cilvēkam taču ir tiesības uz saviem noslēpumiem. Man bija kauns, ka apskaudu viņa dzīvi, par kuru bija tik

dārgi samaksāts, tāpēc mēģināju sev iestāstīt, ka man tiešām paveicies ar klusu un mierīgu dzīvi, lai gan nebiju pakustinājis pat mazo pirkstiņu, lai to nopelnītu.

Taču pēc dažiem gadiem, kad man jau bija piecpadsmit, atgadījās kaut kas ārkārtējs un šausmīgs, kas sašķēla manu dzīvi divās daļās Pirms unPēc.

Pirmā nodaļa

PēdējāPirms pēcpusdienā būvēju no pamperu kārbāmEmpire State Building modeli (mērogs 1:10 000). Manuprāt, bija padevies tīri skaists: pamats apmēram pusotru metru plats; virs parfimērijas stenda, uzlikts uzJumbo kārbām, no lukturiem veidots skatu laukums, bet simboliskajā smailē pedantiski saliktiTrialsize flakoni. Gandrīz vai pati pilnība, trūka tikai vienas būtiskas detaļas.

-Jūs esat izmantojisNeverleak pamperus, aizrādīja Šellija, apskatīdama manu meistardarbu ar skeptiski sarauktu pieri. Bet mēs tirgosimStay-Tite.

Šellija bija veikala vadītāja. Viņas salīkušie pleci un skābā sejas izteiksme piederēja pie formas tērpa, tāpat kā zilie polokrekli, kuri mums visiem bija jānēsā.

Manuprāt, jūs teicātNeverleak, es sacīju, un tā tiešām arī bija.

   Stay-Tite, Šellija palika pie sava, ar nožēlu purinādama galvu, it kā mans tornis būtu sakropļots sacīkšu zirgs un viņa turētu rokās revolveri ar perlamutra rokturi. Iestājās neveikls klusums; Šellija, šūpodama galvu, ar skatienu nomērīja mani, tad torni, pēc tam atkal mani. Truli lūkojos pretī, nespēdams saprast, ko viņa tik pasīvi agresīvi vēlas paust.

Ak vai! beigās nozūdījos. Vai gribat teikt, ka man tas jāpārbūvē?

Pats vainīgs, nevajadzēja liktNeverleak, Šellija atbildēja.

Labi, lai notiek!

Piegrūdu melnās krosenes pie maketa pamatnes. Lieliskā būve pajuka uz visām pusēm: pamperi izbira uz grīdas, bet kārbas atsitās pret pārsteigto pircēju kājām, aizslīdot līdz automātiskajām durvīm, kas atvērās un ielaida telpā augusta karstā vēja brāzmas.

Šellijas seja pietvīka kā nobriedis granātābols. Viņai vajadzētu uz karstām pēdām atlaist mani no darba, taču es pat necerēju uz tādu laimi. NoSmart Aid biju mēģinājis tikt vaļā visu vasaru, bet izrādījās, ka tas ir gandrīz vai neiespējami. Vairākas reizes kavēju darbu, pat nevīžodams taisnoties, kļūdījos, izdodot pircējiem naudu, tīšām liku preces nepareizos plauktos, sagrūzdams vienviet losjonus, caurejas līdzekļus, kontracepcijas tabletes un bērnu šampūnus. Reti kad esmu bijis tik centīgs, tomēr, lai kādu nejēgu es tēloju, Šellija spītīgi ierakstīja mani algu sarakstā.

Man tikpat kā nebiju izredžu atbrīvoties noSmart Aid. Jebkurš cits darbinieks tiktu atlaists par daudz mazākiem grēkiem. Tā man bija pirmā dzīves mācība. Englvudā, miegainajā pludmaļu pilsētiņā, kur es dzīvoju, bija trīsSmart Aid nodaļas, Sarasotas grāfistē divdesmit septiņas, bet Floridā simt piecpadsmit: izplatījušās štatā kā neārstējami izsitumi. Mani nepadzina tāpēc, ka tas viss piederēja maniem tēvočiem. Pats es nevarēju aiziet, joSmart Aid bija mana pirmā darbavieta un tā mūsu ģimenē ir svēta tradīcija. Ar savu anarhistisko kampaņu iesaistījos bezcerīgā karā ar Šelliju, izpelnīdamies nepārejošas darbabiedru dusmas, kas, atklāti sakot, tāpat neietu secen: galvenais jau nebija, cik stendu es apgāzīšu vai cik klientu apkrāpšu ar sīknaudu, bet tas, ka

vienudien es mantošu brangu daļu uzņēmuma, bet viņi ne.

* * *

Izbridusi cauri pamperiem, Šellija iebakstīja man krūtis ar pirkstu, jau gribēdama kaut ko teikt, taču viņu pārtrauca skaļruņu sistēma:

Džeikob, jums zvans otrajā līnijā. Džeikob, otrā līnija.

Atkāpos, atstādams Šelliju ar granātābola krāsas seju torņa

drupās, viņas niknā skatiena pavadīts.

* * *

Darbinieku atpūtas istaba bija drēgna, bez logiem, un tur mani sagaidīja aptiekas asistente Linda, kas gāzētā ūdens automāta dzīvīgajā gaismā knibinājās ap mīkstu sviestmaizi bez garozas. Ieraudzījusi mani, viņa pamāja uz sienai pieskrūvētu tālruni.

-Jums otrā līnija. Nezinu, kas zvana, bet izklausāsaptaurēts.

Paņēmu šūpojošos klausuli.

Jakub? Vai tu?

-Jā, vectētiņ Portmen!

Paldies Dievam, Jakub. Man vajag atslēgu. Kur tā nobāzta?