Miss Peregrīnes nams brīnumbērniem

Kādu laiku domāju, ka cilpa varētu būt iela Riņķa ciematā, kas sastāvēja no vienām vienīgām cilpām un strupceļiem, bet Emersons cilvēks, kuram vectēvs sūtīja vēstules. Vecs kara biedrs, ar kuru vectēvu kāds vai kaut kas saistīja. Varbūt Emersons dzīvo Riņķa ciematā, vienā no cilpām, pie kapsētas, un viena no saglabātajām vēstulēm, datēta ar 1940. gada trešo septembri, man tiešām jāizlasa. Zināju, ka tas izklausās traki, taču vēl neprātīgākas lietas beigās bija izrādījušās patiesība. Meklējot informāciju internetā, nonācu strupceļā, tāpēc beigās devos uz Riņķa ciemata centru, kur vecīši salasās spēlēt šaflbordu' un pārrunāt, kādu kurš pārcietis operāciju, un tur grasījos pajautāt, kur ir kapsēta un vai kāds nav dzirdējis par misteru Emersonu. Visi skatījās tā, it kā man uz kakla būtu izaugusi otra galva, pārsteigti, ka ar viņiem runā pusaudzis. Kapsētas Riņķa ciematā nemaz nebija, neviens Emersons apkaimē nedzīvoja, nevienas ielas nosaukumā nebijacilpa. Viss izrādījās liels blefs.

Tomēr dakteris neļāva man padoties. Viņš ieteica pievērsties Ralfam Valdo Emersonam, acīmredzot slavenam senlaiku dzejniekam.

Emersons bija liels vēstuļu rakstītājs, viņš sacīja. Varbūt tāpēc jūsu vectēvs viņu pieminēja.

Man tas šķita šāviens uz dullo, tomēr, lai tiktu vaļā no Golana, kādudien palūdzu tēvu aizvest mani uz bibliotēku, lai varētu daktera teikto pārbaudīt. Atklājās, ka Ralfs Valdo

Emersons tiešām rakstījis daudz vēstuļu un tās tikušas publicētas. Trīs minūtes biju stāvā sajūsmā, domādams, ka tuvojos mērķim, bet tad uzzināju divus faktus: pirmkārt, Ralfs Valdo Emersons dzīvojis un nomiris deviņpadsmitajā gadsimtā, tāpēc viņš nevarēja uzrakstīt vēstuli 1940. gada 3. septembri, un, otrkārt, viņš rakstīja tik nesaprotami un noslēpumaini, ka diez vai būtu spējis ieinteresēt manu vectēvu, kurš nebija nekāds lielais lasītājs. Emersona ieaijājošās īpatnības ar mokām apguvu, beigās aizmigdams ar seju uz grāmatas, nosiekalojis viņa esejuPašpaļāvība un tonedēļ jau sesto reizi redzēdams sapnī tirdzniecības automātu. Pamodos kliegdams un bez vārda runas tiku padzīts no bibliotēkas. Devos projām, nepārtraukti lādēdams dakteri Golanu un viņa stulbās teorijas.

Vadzis lūza pēc dažām dienām, kad vecāki nolēma, ka pienācis laiks pārdot vectētiņa Portmena māju. Pirms izrādīt to potenciālajiem pircējiem, vajadzēja telpas iztīrīt. Klausot doktora Golana padomam, kurš domāja, ka man ietu labumā konfrontēšanās ar traumas gūšanas vietu, tiku deleģēts palīgā tētim un krustmātei Sūzijai sašķirot vectēva mantojumu. Kad aizbraucām, tētis ik pa brīdim pasauca mani sāņus un apjautājās, vai ar mani viss kārtībā. Pārsteidzoši, bet jutos labi, par spīti policijas lentēm krūmu zaros un verandas noplēstajai malai, kas šūpojās vējā: gaisotne mani apbēdināja, nevis biedēja, tāpat ari iznomātā atkritumu kaste, kas stāvēja kaujas gatavībā, gaidot, kad varēs aprīt to, kas palicis no vectēva dzīves.

Kad kļuva skaidrs, ka ar putām uz lūpām neālēšos, ķērāmies pie darba. Apbruņojušies ar atkritumu maisiem, drūmi apstaigājām māju, tukšodami plauktus, skapīšus un pagrabu un atklādami putekļu ģeometriju zem gadiem nekustinātām mantām. Būvējām to priekšmetu piramīdas, kuri jāsaglabā, un piramīdas, kas lemtas izgāztuvei. Krustmāte un tēvs nav sentimentāli ļautiņi, tāpēc otrā bija lielāka. Izmisīgi mēģināju šo to glābt, piemēram, vairākus metrus biezo, no ūdens cietušo žurnāluNational Geographic ķīpu garāžas stūri ai, cik daudzas pēcpusdienas biju aizvadījis, tajos rakdamies un iztēlodamies, ka esmu Jaungvinejas dubļu cilvēku vidū vai atklāju pili Butānā klints virsotnē! Taču neviens manī neklausījās. Nedrīkstēju paņemt par piemiņu nedz vectēva veco boulinga krekliņu kolekciju (tētis uzskatīja, ka tie ir bezgaumīgi), nedz bigbenda un svinga skaņuplates ar 78 apgriezieniem (Par to var dabūt labu naudu), nedz masīvās, vēl aizslēgtās ieroču lādes saturu (Tu taču joko, vai ne? Ceru, ka joko…).

Pateicu tētim, ka viņam nav sirds. Krustmāte aizlaidās, pamezdama mūs kabinetā, kur šķirojām vecu finanšu dokumentu kaudzi.

Mēģinu būt praktisks, neko vairāk. Tā tas notiek, kad cilvēks nomirst.

Tiešām? Bet kā būs, kad nomirsi tu? Vai tad man būs jāmet ugunī visi tavi manuskripti?

Tēvs nosarka. Nevajadzēja gan tā teikt. Pieminēt viņa nepabeigtās grāmatas bija sitiens zem jostasvietas. Taču tēvs man neuzbrēca, kā gaidīju, bet gan klusēja.

Paņēmu tevi līdzi, cerēdams, ka esi pietiekami nobriedis. Laikam kļūdījos.

Kļūdies tu! Tavuprāt, atbrīvojies no vectētiņa mantām, izdzēsīsi viņu no manas atmiņas. Tu maldies.

Tēvs pameta rokas augšup.

Zini ko? Man apriebies strīdēties. Paturi visu, ko gribi! -Viņš pagrūda man pie kājām sadzeltējušu papīru žūksni. Te ir detalizēts atvilkumu grafiks kopš gada, kad noslepkavoja Kenediju. Ņem un ierāmē!