Mollija Mūna aptur pasauli

Džordžija Binga

Mollija Mūna aptur pasauli

.

PIRMĀ NODAĻA

Deivīna Natela sēdēja šofera vadītā limuzīna aizmugures sēdeklī un lasīja pati par sevi kādā slavenībām veltītā žurnālā. No lappuses smaidīja pretī viņas apaļīgā seja, ko ieskāva plakāti no visām tām filmām un izrādēm, kurās viņa jau bija paguvusi tēlot galveno lomu.

"Mazā zvaigzne Deivīna Natela," meitene lasīja, "ir at­griezusies Brodvejā slavenajā izrādē "Zvaigznes uz Marsa". Pēc tam kad pārsteidzošā jaunpienācēja Mollija Mūna attei­cās no lomas un atstāja Ņujorku, bija pats par sevi sapro­tams, ka pirmajā plānā izvirzās Natelas jaunkundze."

Deivīna iekšēji trakoja. Viņa nevarēja ciest, ka Mollijas Mūnas un viņas vārds ir pieminēts vienā teikumā.

Apturi pie saldējuma kafejnīcas Medisonā! meitene strupi izmeta šoferim.

Tas pamāja un izlauzās cauri četrām Ņujorkas trokšņai­nās satiksmes joslām.

Deivīna jutās īpaši nervoza. Viņai bija vajadzīgs liels, salds saldējums. Diena Brodvejas teātrī, kur viņa mēģināja jaunu dziesmu Zvaigznēm uz Marsa, nebija izdevusies. Sākās jau ar to, ka Deivīnai sāpēja kakls un viņa neva­rēja izdziedāt augstos toņus. Un tad vēl tas šausmīgais starpgadījums, kas mazo aktrisi pilnīgi bija satracinājis.

Deivīna ar nagu dusmīgi paskrāpēja krēmkrāsas ādas polsterējumu. Vecāki meitenei nebija vajadzīgi pārāk bieži, bet šovakar viņa nezin kāpēc pēkšņi priecājās, ka tie ir mājās.

Kā gan tas dīvainais uzņēmējs nelūgts bija ielauzies ģērbtuvē? Viņai nebija ne jausmas, kā tas ticis garām ap­sardzei. Un kāds gan nekauņa vīrišķis bija, iedomādamies, ka Deivīna varētu vēlēties reklamēt viņa nejēdzīgo Modes nama apģērbu sēriju! Vai tad tas nezināja, ka jārunā ar aktrises aģentu? Un cik necienīgā veidā viņa bija atstājusi teātri! Deivīna bija drudžaini izskrējusi no ēkas un ieme­tusies gaidošajā limuzīnā, pat neuzlikusi kosmētiku, lai pienācīgi atgrieztos mājās.

Šis pretīgais Sella kungs bija uzdzinis Deivīnai drebu­ļus, un viņa nespēja izdzēst to no prāta. Šķita, ka vīrieša skatiens ir iespiedies dziļi Deivīnā apmēram tā, kā, pā­rāk ilgi lūkojoties saulē, cilvēkam redzes nervos tiek ie­dedzināts debess spīdekļa attēls. Ik reizi, aizverot acis, meitene atkal redzēja, kā viņā blenž divi traka izskata acu āboli. Deivīna atcerējās vīrieša spēku, kad tas bija sagrābis viņu aiz rokas un piespiedis palūkoties acīs. Uz mirkli meitene tā arī bija darījusi. Tad viņa bija izrāvusies un metusies bēgt.

Deivīna centās nomierināties, apjūsmojot fotogrāfiju žurnālā. Cik spožas un smaidošas izskatījās viņas zilās acis! Tās bija patiešām skaistas nepavisam ne tādas kā cits acu pāris, ko Deivīna lieliski atcerējās. Tuvu viena pie otras novietotās Mollijas Mūnas tumšzaļās acis. Bet kāpēc gan šis vārds lika Deivīnai skaudībā griezt zobus? Mollija Mūna bija tikai vienkārša, trulacaina, strupdegunaina, noplukuši, kaulaina niecība. Deivīna nesaprata, ko gan visi tajā saskatījuši. Viņa zināja tikai to, ka Mollija Mūna nozagusi viņai lomu, nopelnījusi tūkstošiem dolāru, kuri pienācās Deivīnai, un sagrozījusi visiem galvu. Kaut arī Mollija Mūna bija aizlidojusi, ļaudis par viņu joprojām runāja kā par divdesmit pirmā gadsimta zvaigzni, bet šis tituls pēc taisnības pienācās Deivīnai.

Auto apstājās pie viņas iemīļotākās saldējuma kafejnī­cas Medisona avēnijā. Deivīna aizpogāja melno ūdeļādas kažoku un uzvilka tam pieskaņotos cimdus. Viņa izgāja ārā aukstajā vakarā un augstprātīgi pamāja šoferim. Mā­jup viņa dosies kājām. Izbaudot augsto papēžu klaudzoņu uz ietves, meitene ieslīdēja kafejnīcā.

Iegājusi iekšā, Deivīna pasūtīja šīs kafejnīcas speciālo piedāvājumu. Tas bija saldējums, kura nosaukums bija Pirmdien-otrdien-trešdien-ceturtdien-piektdien-sestdien-svētdiena[1]. Cieši apņēmusies padzīt no prāta visas domas par Molliju Mūnu, viņa izvilka apzeltītu pildspalvu un uz pa­pīra salvetes sāka izmēģināt savu parakstu. Vai vajadzētu saglabāt ķeburaino rokrakstu vai mainīt stilu?

Kad tika atnests milzīga apmēra saldējums, viņa apēda to visu.

Pēc divdesmit minūtēm Deivīna devās mājās un jutās slikti. Viņa saprata, ka vēss marta vakars nudien nav la­bākais laiks, lai ēstu lielu, aukstu saldējumu.

Meitene domāja ko gan lai sadara, kad atgriezīsies mājās. Viņai nebija draugu, kam piezvanīt. Doma par drau­giem Deivīnai likās apšaubāma. Viņai nepatika ne pieņē­mums, ka būtu jādalās ar savām mantām, ne arī tas, ka viņai kāds varētu iebilst.

Tālumā virs ielas kā tornis slējās lielā daudzdzīvokļu māja. Cik savādi, nodomāja Deivīna, parasti tās fasādi apgaismo zaļas spuldzes. Vai tās sabojājušās? Ēka tiešām izskatījās pamesta viscaur tumsā. Viņa sūdzēsies, tik­līdz sastaps šveicaru. Meitene to jau redzēja tas stāvēja pie ieejas durvīm ar apgaismotu taksometra izsaukšanas zizli rokā.

Viņa šķērsoja plato avēniju. Dzīvojamā nama ieeja at­radās tikai simt metru attālu bet tagad tie bija simt tumši metri, apgaismoti tikai vienā vietā, kur ielas laterna meta uz ietves ovālu oranžas gaismas plankumu. Deivīna devās tajā virzienā. Viņai patika atrasties spožā apgais­mojumā.