Mollija Mūna aptur pasauli

Uz bridi Mollija izjuta nožēlu. Ja būtu turpinājusi savu zvaigznes karjeru Ņujorkā, viņa šonedēļ varētu uz žur­nāla Laipni Lūdzu Manā Pasaulē vāka gozēties saulē okeā­na krastā Kalifornijā hipnozes spējas viņai palīdzētu nokļūt pašā virsotnē -, taču Mollija bija atteikusies no slavenības dzīves un bagātības, lai atgrieztos mājās un būtu kopā ar draugiem, kas veidoja viņas ģimeni. Tagad Mollija bija īpaša tikai ikdienišķā nozīmē, gluži kā ka­siere viņai priekšā. Meitene pasniedza divas čaukstošas naudaszīmes. Galvā viņa ātri aprēķināja, cik naudas vēl palicis Laimes nama kasē, un iekoda lūpā. Mollijas Ņujorkā nopelnītā nauda dila acīmredzot. Vienmēr bija tik daudz, par ko maksāt mājas rēķini, remontu rēķini, iepirkumu rēķini, apģērba rēķini, pārtikas rēķini.

Taču drīz vien Mollija nomierinājās, jo atcerējās jauko dzīvības glābēju, kas karājās ap viņas kaklu. Plauksta pa­līda uz augšu un aptaustīja cieto, mazo, mandeles izmēra gabaliņu zem T krekla. Viņas milzīgo dimantu. Tas noteikti ir veselas bagātības vērts.

Mollija paņēma izdoto naudu, atviegloti uzelpoja un pa ceļam ārā no veikala sameta visas sīknaudas monētas kar­tona cepurē vājprātīgajai sievietei, kura allaž tur sēdēja, ietinusies netīrā guļammaisā, un sarunājās pati ar sevi.

-    Paldies, mans bērns! sieviete pateicās ar retzobainu smaidu.

Mollijai nepatika, ka cilvēki viņu sauc par savu bērnu, jo viņa nebija neviena bērns viņa bija bārene. Tomēr meitene nejutās labi, tā domājot par skumjo sievieti, kura zvilnēja pie lielveikala durvīm.

-     Nav par ko, Mollija teica. Laimīgu jauno ga… ēēē… laimīgu martu!

TREŠĀ NODAĻA

Trinklberijas kundze bija novietojusi savu aprūsējušo olīvzaļo automašīnu stāvvietā pie Braieras upes. Mollija un Rokijs stūma ratiņus pa galveno ielu garām gaļas veikalam, kur viņi bieži mēdza iegādāties garšīgus gaļas atgriezumus Petulai, garām fotoveikalam un maiznīcai. Drīz viņi bija piekrāvuši mašīnas bagāžas nodalījumu. Rokijs devās atdot ratiņus un paķert dažas skrūves dzelzslietu veikalā.

Mollija atvēra automašīnas priekšējās durvis, ieslīdēja pasažiera sēdeklī un ietinās savā džinsu jakā. Viņa sāka pluinīt putu materiāla gabaliņus, kas spraucās cauri vinila polsterējumam, un domāja, ko pasākt atlikušajā nedēļas nogalē.

Viņa varētu palīdzēt Rokijam meistarot gokartu vai pat aiziet līdz zirgu staļļiem un palūgt, lai viņai sniedz mācībstundu jāšanā. Varbūt kāds vēlētos iet peldēties uz Braiersvilas baseinu. Neviena no šīm domām Molliju tā pa īstam neiedvesmoja, jo patiesībā tas, ko viņa tiešām vēlējās darīt, ko viņa bija alkusi darīt jau mēnešiem, bija hipnotizēšana. Taču to viņa nedrīkstēja. Viņa bija ap­solījusi Rokijam, ka to nedarīs. Mollija apzinājās, kāpēc devusi šādu solījumu viņa un Rokijs bija vienojušies, ka hipnoze ir bīstams ierocis, kas vienmēr novedīs viņus ne­patikšanās, un nebija nekā tāda, kā dēļ kādam no viņiem vajadzētu izmantot savas spējas, lai gūtu kādas priekš­rocības. Rokijs mācēja hipnotizēt cilvēkus ar balsi. Arī viņš šo prasmi bija apguvis no doktora Ļogana grāmatas. Mollija balss hipnozi nepieprata tik labi laikā, kad viņa lasīja grāmatu, šīs nodaļas bija no tās izrautas. Taču viņas spēcīgās, hipnotizējošās acis bija daudz pārākas par Rokija balsi. Meitenes dzīvi bija izmainījusi ne tikai hipnotizēšanas prasme, bet arī tas, ka pirmo reizi viņa bija izjutusi, kā ir, ja kaut kas padodas labi. Mollijai pašreiz pietrūka šīs labās sajūtas. Patiesībā viņai tās neiedomā­jami pietrūka. Dzīve bez hipnozes vienkārši nebija tik aizraujoša. Pašas dotais solījums darīja viņu vai traku.

Kopš Ziemsvētkiem Mollijas prātu mulsināja vēl kaut kas. Izrādījās, ka pazudusi sieviete, kas bija parūpējusies, lai Mollija atrastu un paņemtu Hipnozes grāmatu. Šīs no­slēpumainās dāmas vārds bija Lusija Ļogana, un viņa strādāja Braiersvilas bibliotēkā. Bibliotekāre bija slavenā grāmatas autora mazmazmeita. Lusija bija nohipnotizē­jusi Molliju, lai meitene atrastu grāmatu bibliotēkā un tad, apguvusi tās mācības un izbaudījusi dažus piedzīvo­jumus, atdotu to viņai atpakaļ. Pēc Mollijas domām, Lusija bija pilnīgi spīdoša personība un noteikti pati neparastākā pieaugusī, kādu viņai jebkad bija nācies sastapt. Mollija jutās Lusijai lielu pateicību parādā un cerēja ar to sadrau­dzēties. Taču tagad bibliotekāre bija pazudusi iesniegusi atlūgumu un aizgājusi.

Nespodrā marta gaisma atspīdēja aukstajā upes ūdenī, kur peldēja netīri balta pīle un pīļtēviņš. Mollija vēroja tos un centās novirzīt domas no hipnozes un Lusijas pa­zušanas. Viņa prātoja, kur gan atrodas pīļu pāra ligzda, un tad, it kā viņas domas būtu uzkāpušas pa kāpnēm, pieķēra sevi domājam par kaut ko citu, kas nemaz nesaistās ar pīlēm. Tas sākās jau tad, kad ubadze bija uzrunājusi viņu ar vārdiem "mans bērns". Nemaz negribot, Mollija pēkšņi jau miljono reizi apcerēja, kas gan ir viņas vecāki.

Šis jautājums bija kā apnicīgs ods, kas laiku pa laikam centās ielidot viņas dzīvē. Un, kad jautājums iedzēla, Mollijai neatlika nekas cits, kā kasīt dzēlumu.