Mollija Mūna aptur pasauli

Sānu spogulī Mollija pamanīja apaļīgo Trinklberijas kundzi, kas mašīnas virzienā stiepa dzijas šķeteres. Mollijai nācās pārtraukt hipnozes eksperimentus.

Kad Trinklberijas kundze pienāca tuvāk, meitene re­dzēja, ka tā ir ļoti satraukta.

-      Tikai paskaties uz šīm br-riesmīgajām rindām, viņa paziņoja, nomezdama avīzi Mollijai klēpī.

Avīzē brēktin brēca pirmās lappuses virsraksts:

PAZUDUSI MAZĀ ZVAIGZNE

Zem tā bija izrādei Zvaigznes uz Marsa gatavotajā as­tronautes tērpā ģērbtās mazās aktrises un dziedātājas Deivīnas Natelas fotogrāfija.

Deivīna Natela tā arī nenokļuva savā mājā Manhetenā. Notikuma vietā atrasts ūdeļādas cimds. Ņujorkas policija uz­skata, ka notikusi nolaupīšana.

Trinklberijas kundze bija satraukusies ne pa jokam. Nabaga meitene! Viņas nabaga vecāki! Vai tu to spēj iedomāties, Mollij?

Mollija to spēja iedomāties ļoti labi. Meitenei bija pie­redze ar nolaupīšanu, jo Ņujorkā taču savulaik bija no­laupīta viņas Petula. Bet tāpat Mollija bija arī tikusies ar slaveno Deivīnu Natelu, tāpēc šī ziņa šķita divkārt šokē­joša. Kaut arī Deivīna Mollijai ne īpaši patika, tagad viņa par to bija ļoti nobažījusies.

-     Tas taču ir šausmīgi! meitene izdvesa.

-       Nu redzi, tām slavenībām dzīve arī nemaz nav tik salda, teica Trinklberijas kundze un, nočiepstējusies kā žubīte, uzspieda siekalainu buču Mollijai uz pieres.

-        Esmu izbadējusies, Mollij, vai tu ne? Ceru, ka N. kungs gatavo pusdienas. Man ir videofilma, ko varēsim šovakar noskatīties. Tur tēlo Glorija Hīlhārta*. Tā ir filma, kura viņai pagājušajā gadā nodrošināja balvu par labāko tēlojumu. Aktrise ir burvīga. Tas liks mums aizmirst Deivīnas nedienas.

Braucot mājās, Trinklberijas kundze dziedāja līdzi ra­dio, cenšoties sevi uzmundrināt. Viņu iejūsmināja tas, ka mazā zvaigzne Billijs Bobs Bimbls bija ticis pirmajā vietā ar savu dziesmu Žagatvīrs.

"Neļauj viņam nozagt savu sirdi," viņa dungoja līdzi,

"Nozagt to,

Nozagt to, auauauuuu,

Neļauj viņam iegūt tavu sirdi,

Sargi to, ai, auauauuuu,

Žagatvīrs, auūūūū,

Viņš vēlas sauli un zvaigznes, un tevi, ūūū,

Žagatvīrs."

Pēc divdesmit minūtēm viņas ieradās Laimes namā. Mā­jas fasādi klāja stalažu koki. Puse ēkas bija balti nošpaktelēta, bet otra puse joprojām izskatījās veca, pelēka un neglīta. Trinklberijas kundze aizstiepa dzijas maisus uz fasādes durvīm.

No durvīm kā melns un spalvains artilērijas lādiņš iz­šāvās Petula. Viņa ielēca Mollijai klēpī, luncinot apcirsto asti, un izmeta savu akmens dāvanu. Tad viņa apcirtās, aizdrāzās pa grants ceļa klājumu un atgriezās ar vēstuli zobos.

Paldies, Petula! pateicās Mollija, paņemot apsiekaloto aploksni un aplūkojot to.

Uz aploksnes zaļiem burtiem bija glīti uzdrukāts Mollijas vārds, bet burti tagad izplūduši, un varēja salasīt vienīgi Mo/IIHM liii/milna. Nolaizīta bija arī adrese. Acīm­redzot pie aploksnes kādu laiku bija pastrādājusi Petula.

Palīdzi ienest šos maisus, Mollij! palūdza Rokijs. Tie ir tik smagi, ka griežas pirkstos.

Mollija ielika aploksni kabatā un paņēma no Rokija maisu. Tieši tāpēc viņa neizlasīja vēstuli uzreiz.

CETURTĀ NODAĻA

Visu mūžu Mollija bija dzīvojusi kā atkritumu izgāz­tuvē. Tomēr pirms kāda laika izgāztuve bija iegu­vusi jaunus vaibstus. Tagad Laimes nams no iekšpuses iz­skatījās pavisam citādi. Piemēram, ar ozolkoka paneļiem apdarinātā dzīvojamā istaba, kas ilgu laiku vakaros bija kalpojusi kā drūma un caurvējaina pulcēšanās vieta, ta­gad bija ieguvusi jaunus paklājus uz grīdām un gleznas pie sienām. Nu tajā atradās ērti atzveltnes krēsli un dī­vāni, kam blakus novietoti galdiņi ar grāmatām. Telpu sildīja kamīna uguns, kas vienmēr tika iedegta pa dienu. Smaržoja pēc bišu vaska, ar ko bija ieziesta grīda, un tieši šodien istaba izskatījās īpaši jauki, jo vāzēs smaržoja no netālā ābeļdārza atnestie sārtie ābeļziedi. Vienā istabas stūrī stāvēja tenisa galds, bet otrā batuts.

Septiņgadīgā Džemma sēdēja atzveltnes krēslā blakus kamīnam, uguns liesmām atspoguļojoties brillēs, un lasīja kādu šausmu romānu. Tieši tobrīd, kad Mollija nolika uz grīdas iepirkumu maisu, pie durvīm bija dzirdams trok­snis.

-    Cik? noprasīja Gerijs, atgrūdis durvis ar velosipēda priekšējo riteni. Džemma paskatījās pulkstenī.

-      Piecas minūtes un desmit sekundes lēnāk nekā iepriekšējā reizē.

-    Tas tāpēc, ka sāku buksēt, braucot cauri peļķei.

Iezvanījās ēdamtelpas zvans.

-    Vari mēģināt vēlreiz pēc pusdienām, pieceļoties no­teica Džemma. Varbūt tev vajag uzkrāt spēkus.

Nokmana kungs stāvēja aiz letes ēdamtelpā, un viņa sejā, liekot tai spīdēt, garoja tvaiki no karstajiem dārze­ņiem, kartupeļiem un desiņām. Viņš izskatījās nesalīdzi­nāmi labāk nekā toreiz, kad Mollija bija viņu ieraudzījusi pirmoreiz. Vīrieša seja kļuvusi kalsnāka, saskatāmi vaigu kauli, un vispār viņš izskatījās veselīgāks un mundrāks. Acu baltumi bija tiešām balti, nevis dzelteni un asinīm pieplūduši, un plikais pauris mirdzēja.