Mollija Mūna aptur pasauli

Labā noskaņojumā meitene iztēlojās vecākus kā inte­resantus, jautrus cilvēkus, kuri kaut kāda šausmīga un ārpus viņu ietekmes esoša iemesla dēļ zaudējuši savu bērnu. Kad garastāvoklis bija slikts, vecākus viņa redzēja kā divus briesmīgus cilvēkus, kuri vēlējušies viņu noslīci­nāt kā negribētu kaķēnu. Taču, lai arī kāds būtu Mollijas garastāvoklis, domas par tēvu un māti vienmēr radīja ap­jukumu. Jo, lai kā arī viņa censtos tos iztēloties, meitene saprata, ka nekad neuzzinās, kas tie bijuši.

Mollija aizvēra acis un centās nomierināt satraukto prātu.

Meitenei tas padevās itin labi jau agrā bērnībā viņa bija apguvusi prasmi sapņot ar vaļējām acīm. Drīz vien viņa elpoja mierīgi un iztēlojās, ka izpeld kā mākonis ārā no Trinklberijas kundzes auto un ceļas augšup, sekojot Braieras upei kalnos līdz pat upes iztekai augstākajā vir­sotnē. Mollija iedomājās, ka lidinās gaisā. Ar zemes sma­gumu un zem viņas esošo kalnu senumu viņai it kā tika atgādināts, cik neizmērojami liela ir pasaule un cik neno­zīmīgi salīdzinājumā ar to ir viņas uztraukumi.

Sajutusi atvieglojumu, Mollija atvēra acis. Tad viņa no iepirkumu somas izņēma baltmaizes klaipiņu un nolauza tā galu. Atvērusi jaunu kečupa pudeli, meitene uzlēja uz maizes nedaudz mērces. Dažas minūtes Mollija košļāja savu mīļāko uzkodu un lūkojās pa mašīnas logu uz upi.

Otrā krastā atradās nožogoti dārzi, kuros slējās kote­džas ar terasēm. Mollija bieži bija domājusi, cik jauki būtu dzīvot kādā no tām. Viens dārzs bija lielāks par citiem.

Šķita, ka tajā ir divas kotedžas. Un tieši tad Mollija pa­manīja kaut ko jaunu.

Šajā dārzā nesen bija parādījušies daži biezi, zaļi krūmi, kuros izgriezti sēdošu putnu un dzīvnieku stāvi. Viena krūma galotnē no zariem un lapām izveidots liels putns ar garu asti, un blakus tam pie zemes pieplacis bukšu krūmā izgriezts zaķis ar izteikti saskatāmām ausīm. īves koka galotnē, it kā sargādams māju, sēdēja liels suns ar milzīgām, tukšām acīm.

Pavasara saule rotājās krūma suņa spīdīgajās lapās. Kad gaisma atstarojās no spīdīga zara vietā, kur varētu at­rasties suņa mute, šķita, ka dīvainais veidojums Mollijai uzsmaida.

Mollija atcerējās, cik aizraujoši bija tad, kad viņa pa­gājušā gada novembrī pirmo reizi nohipnotizēja bāreņu nama mopseni Petulu. Viņa nopūtās un iemeta mutē pē­dējo maizes gabalu ar kečupu. Bija tik grūti turēt solījumu nenodarboties ar hipnozi. Tas bija tāpat kā atteikties no dziņas staigāt uz rokām pēc tam, kad apgūta šī prasme, vai nelēkt augstu, apzinoties, ka īstenībā spēj vienā rā­vienā uztikt kokā. Mollija alka atkal piedzīvot silto saplūsmes izjūtu, kas pārņēma viņu ikreiz, kad meitene ļāva acīm sasniegt hipnozes kulmināciju.

Tagad, kad suņa lapu acs viņai pamirkšķināja, Molliju pārņēma kāda ideja. Viņa Rokijam bija apsolījusi nehipnotizēt nevienu. Cauri meitenes smadzenēm izšāvās prātīga doma. Viņa taču nekad nebija solījusies nehipnotizēt lie­tas.

Saplūsmes izjūta bija brīnišķīga. Mollija jutās tā, it kā dzīslās būtu ieplūdis tropu saules siltums. Balss galvā mu­dināja viņu turpināt.

Uz priekšu, Mollij, aiziet! Tas tevi iesildīs. Hipnotizē krū­mos izgriezto suni! No kā tu bīsties? Ka viņš pārlēks pāri upei un iekodīs tev? Mollija blenza uz apcirptajiem krū­miem. Hipnotizēt krūmu? Krūmu taču nevar hipnotizēt.

Tieši tā uzstāja prāts. Bet tu vismaz jutīsies jauki.

Un tā, nolaidusi logu, Mollija ar savām īpašajām spējām koncentrējās uz krūmā izgriezto suni. Viņa veidoja sevī to attālināto izjūtu, kas lika izplūst visam, izņemot suņa formā apcirpto krūmu. Tad viņa centās sajust sevī krūmu un zarus, un, jo vairāk viņa raudzījās uz krūmu, jo vairāk viņai šķita, ka tajā izgrieztā suņa lapas viņu uzsūc sevī un pilsētas skaņas kļūst aizvien slāpētākas.

Mollija jutās kā nedarbos pieķerta. Rokijs nebūt neprie­cātos, ja zinātu, ka viņa ar to nodarbojas. Viņai tas bija jādara ātri, lai pagūtu, pirms zēns atgriežas. Meitene gai­dīja, kad saplūsmes izjūta lēni sāks kāpt augšup pa viņas ķermeni. Kādu brīdi nenotika nekas. Tad parādījās vārgas pazīmes, it kā kaut kādas kosmiskas strāvas kāptu pa vi­ņas mugurkaulu uz galvu, ielienot dziļi, dziļi, kur sāka riņķot un trīsēt. Domas mazliet aizmiglojās, un šķita, ka tieši ausīs atskan klusas, bet iznīcinošas skaņas. Caur viņu cirkulēja strāvas loki.

Tomēr viss bija citādi. Tas bija ļoti interesanti. Viņā ban­gojošās sajūtas nebija tādas kā parastā saplūsmes izjūta. Kamēr Mollija pulsējošām acīm koncentrēja skatienu uz krūmā izcirpto suni, šī sajūta it kā tika lauzta un mainīta. Tā nebija silta kairināšana, bet gan ledusauksta durstī­šana, no kā viņai mirklī uzmetās zosāda. Mollija šokā noelsās un acumirklī izkļuva no transa.

Viņas ausis sasniedza asa šņik, šņak skaņa no upes otra krasta, un Mollija pamanīja, ka tērauda šķēres šņakstinās zem krūmā izcirptā putna knābja. Meitene neredzēja pašu dārznieku, bet, lai nu kas viņš arī būtu, šķita, ka tas ļoti rūpējas par krūmu glītumu, nepieļaujot nekādu īvju un ligustru atvašu patvaļu.