Mollija Mūna aptur pasauli

Šodien viņš bija tērpies maisveidīgās, pelēkās flaneļa biksēs un zilā jakā ar sarkanu svītru uz muguras. Uz pleca viņam jautri vīteroja mīļākais papagailis Tika, laiku pa lai­kam draudzīgi ieknābjot ausī. Bērni saņēma no Nokmana šķīvjus ar ēdienu un ar tiem rokās apsēdās savās vietās.

Toreiz, kad Mollija hipnotizēja ļauno Nokmanu, viņa izdibināja, ka vienīgā radība uz pasaules, ko viņš jebkad mīlējis, ir papagailis Pūkainis. Šis papagailis bija nomiris. Lai palīdzētu Nokmanam atteikties no kriminālās pagāt­nes, Mollija bija izdomājusi viņam īpašu psihoterapijas kursu, kurā galveno vietu ieņēma papagailis, un šķita, ka šis kurss dod pozitīvus rezultātus. Ik reizi, kad Nokmans izdarīja kaut ko īpaši pareizu, kaut ko patiesi labu, viņam bija atļauts nopirkt jaunu papagaili. Molliju nedaudz uz­trauca tas, ka māju drīz pārpildīs putni, jo īsteni labus darbus Nokmans veica ik dienas. Jau kopš Ziemsvētkiem Nokmans bija nopelnījis divdesmit papagaiļus. Pusgada laikā viņa putnu skaits jau varētu pārsniegt divus simtus. Bet ap to laiku Mollijas hipnozes norādījumi jau varētu būt zaudējuši savu spēku, un tad, par ko viņa bija pilnīgi pārliecināta, viņš atkal sāktu izturēties dabiski.

Jaunais Nokmans nemitīgi staroja smaidā. Viņš jutās priecīgāks nekā jelkad iepriekš dzīvē. Trīs īpaši paglabātus cīsiņus viņš ielika Trinklberijas kundzes šķīvī.

-    Vai tu grib pupiņš, mīļum? viņš jautāja savādā vācu akcentā, jo tas bija akcents, uz kādu Mollija bija viņu hip­notizējusi.

-     Paldies, Simon! Trinklberijas kundze atbildēja, atrotot putna formā salocītu salveti.

Pēc pusdienām visi savācās mazajā televizora istabā. Trinklberijas kundze apsēdās atzveltnes krēslā, bet pārējie uzmeklēja kādu vecu maisu vai lupatu, vai kādu grīdas seguma plāksnes gabalu, uz kā apsēsties.

Nokmans iesita pa sāniem vecajam videomagnetofo­nam, lai tas iedarbotos, un sākās Trinklberijas kundzes izvēlētā filma Nopūtu vasara.

Izņemot brīdi, kad visas trīs Gerija pieradinātās peles izbēga no viņa krekla kabatas, bērni divu stundu laikā bija kā pielipuši ekrānam. Kad tika izspēlēta pēdējā aina, kurā Glorija Hīlhārta metas no klints jūrā, Trinklberijas kundze apraudājās un Mollija sameklēja kabatā salvetes.

Atkal atradusi Petulas atnesto vēstuli, Mollija izslīdēja no istabas, lai to izlasītu. Petula viņai sekoja. Abas devās pa kāpnēm augšstāvā un apsēdās blakus.

Mollija atplēsa aploksni. Iekšā bija nedaudz apzelēta vizītkarte ar adresi:

Ūdenspļavu ceļs 14 Braiersvifa

Zem tās bija ar zaļu tinti rakstīta vēstule, kas lika Mollijas sirdij salēkties satraukumā, vienlaikus viņa izjuta at­vieglojumu.

Piektdien

Mīfā MofCijl

Atvainojos, ka nesazinājos ar tevi agrāk, bet biju slimnīcā,jo nokļuvu negadījumā. Neuztraucies, nu ar mani viss kārtībā, bet vienu faiku bija tā, kā nu bija.

Tagad esmu atjiakaf un vēfētos tevi satikt. Es pa­stāstīšu to, kas noticis ar mani, bet, kas vēf svarīgāk, es afkstu dzirdēt, kas noticis ar tevi fiipnozes rezuftātā.

Turkfāt ir kas foti svarīgs, ko es vēfētos, Cai tu iz­dari.

Atnācyie manis uz tēju svētdien četros.

Gribu tevi satikt,ja tas ir iespējams… Ceru, ka ir… Pifnīgij)recīzil

Ar laba vēlējumiem Lusija Ļogana

Nu? Kā tev tas patīk, Petula? ierunājās Mollija, ap­kampjot mopseni. Meitene tiešām priecājās. Beidzot viņa atkal bija sazinājusies ar Lusiju Ļoganu. Mollija dega ne­pacietībā bibliotekāri satikt. Viņa prātoja, kas gan varēja nodot viņai Lusijas vēstījumu, un joprojām brīnījās, ka bibliotekāre nav sazinājusies ar viņu jau agrāk. Bet varbūt Lusija visu laiku pavadījusi slimnīcā. Mollija vienīgi cerēja, ka nelaimes gadījums nav bijis pārāk smags.

Mollija atcerējās, kā līdzīgi sniegpārsliņai nakts vidū bija ielidojusi bibliotēkā pašā Ziemsvētku priekšvakarā, lai atdotu Lusijai noslēpumaino Hipnozes grāmatu tieši tā, kā viņai ar hipnozes palīdzību bija pavēlēts. Lusija bija uzmodinājusi viņu no hipnozes miega ar vārdiem pilnīgi precīzi. Mollija pasmaidīja, izlasījusi šos vārdus Lusijas vēstulē.

Mollija prātoja, ko gan Lusija grib viņai uzticēt. Mei­tene vēlējās pateikties Lusijai, pastāstīt par Ņujorku un parunāt arī par hipnozi. Un bija vēl viens iemesls tikties ar Lusiju.

Mollija kļuva vai traka, ievērojot savu solījumu nevienu vairs nehipnotizēt. Doma par to, ka viņa nekad vairs ne­drīkstēs izmantot savas spējas, lika Mollijai justies ap­laupītai vai tā, it kā kaut kas viņā būtu miris.