Mollija Mūna aptur pasauli

-    Jā, tas ir pats dižais doktors Ļogans, teica Lusija, atslīgstot krēslā. Visu šo telpu pilda viņam piederējušās lietas, kas nodotas no paaudzes paaudzē. Piemēram, šis galds, un uz kumodes tev aiz muguras ir tas pats pulk­stenis, kas attēlots portretā. Viņš to izmantoja kā svārstu. Ļogans braukāja pa visu Ameriku un tā ari sapelnīja milzu bagātību. Man ir daudz attēlu, kuros redzams viņš un viņa ceļojošā hipnozes izrāde. Un te ir arī viņa miniatūro pulk­steņu kolekcija. Paskaties!

Mollija piegāja pie kumodes. Tur bija sudrabā ierāmē­tas un ar sēpiju tonētas karalienes Viktorijas laika foto­grāfijas. Vienā no tām redzams pats doktors Ļogans uz skatuves, teatrāli pozējot blakus kādai īpašai ainai. Uz diviem krēsliem, nolikusi galvu uz viena un kājas uz otra, gulēja kāda sieviete. Viņas augumu nebalstīja pilnīgi ne­kas. Garā kleita bija sacēlusies gaisā kā atvērts lietussargs, neskarot grīdu, un viņa bija stīva kā dēlis. Mollija zināja, ka tas ir hipnozes triks Cilvēks dēlis. Citā fotogrāfijā ar nosaukumu Braiersvilas Parks bija attēlota milzīga māja ar lielām kolonnām fasādes durvju priekšā un augstiem pa­kāpieniem, kas ved lejup uz grantētu piebraucamo ceļu.

Mollija nopētīja zelta kabatas pulksteni un tad pievērsa uzmanību mazajiem rokaspulksteņiem. Pie sienas blakus kumodei karājās vēl trīs pulksteņi. Viens apaļš, otrs bākas formā, trešais ar svārstu. Visi rādīja pareizu laiku

-     Nekad neesmu redzējusi tik daudz pulksteņu vienā mājā, brīnījās Mollija.

-     Nūjā, tu jau laikam nekad neesi bijusi pulksteņu ko­lekcionāra mājā, atbildēja Lusija. Pulksteņi atgādina, ka dzīve ir īsa un to nedrīkst izniekot.

Domājot par to, Mollija palūkojās pa logu. Un tikai ta­gad viņa ievēroja, ka Lusijas dārzs ir tas pats, kur aug dzīvnieku veidolos izcirptie krūmi. Turpat pie loga atradās zaķis un suns, aizšķērsojot saules stariem ceļu istabā.

-    Vai! Es taču vakar skatījos uz taviem krūmos izgriez­tajiem dzīvniekiem! Mollija spēji izsaucās. Un nemaz neaptvēru, ka tie ir tavējie. Vai tie ir nesen veidoti? Esmu bieži lūkojusies pāri upei no autostāvvietas, bet nekad neesmu tos redzējusi.

-    Jā, nesen. Es nopirku jau izaugušus krūmus un tad pati tos apcirpu.

-     Man patīk tas suns ar lielajām acīm, teica Mollija.

Lusija iesmējās.

-     Tas bija domāts kā lemurs. Man laikam jāiet dārza skulptoru kursos.

Viņa pasniedzās pēc cepuma.

-    Ņem pati, Mollij! Nespēju tevi apkalpot. Pēc tā nega­dījuma esmu pieņēmusies svarā. Esmu apēdusi simtiem cepumu.

Bibliotekāre pagrozījās brunčos un nedaudz pavilka vaļā rāvējslēdzēju.

-     Krūmi tur iestādīti ar nodomu, viņa piebilda. Lai neviens nevarētu ieskatīties iekšā.

Pēkšņi Lusija izskatījās satraukta.

-    Nemaz nezinu, kas mani šobrīd vēro.

Viņa brīdi klusēja. Un tad: Mollij!

Tas izklausījās nopietni.

-    Man tev ir ļoti daudz ko stāstīt. Bet vispirms es vēlos dzirdēt visu, ko tu esi pasākusi pēc tam, kad izlasīji grā­matu. Un tad es tev pastāstīšu, ko esmu darījusi pati. Bet sāc tu! Es alkstu dzirdēt tavus piedzīvojumus.

-     Protams, sacīja Mollija, gribēdama uzzināt Lusijas noslēpumus, taču arī vēlēdamās izstāstīt savus neticamos piedzīvojumus. Tā nu viņa sāka savu stāstu.

-    Tas bija neiedomājami. Īstenībā tas bija pats labākais un sliktākais manā dzīvē vienlaikus…

Lusija Ļogana klausījās uzmanīgi, taču viņas interese par Mollijas piedzīvojumiem Braiersvilā un Ņujorkā ne­bija gluži tik liela, kā bija cerējusi meitene. Šķita, ka Lusiju Ļoganu daudz vairāk interesē tas, tieši ko un kā Mollija ir hipnotizējusi. Viņa uzdeva Mollijai konkrētus jautājumus par to, kā tieši meitene hipnotizējusi publiku Braiersvilas talantu skatē, lai gūtu uzvaru, kā Mollija hipnotizējusi aviolīnijas stjuartes un, galu galā, kā viņa hipnotizējusi Ņujorkas viesnīcas darbiniekus. Viņa vēlējās precīzi zināt, kā Mollija hipnotizējusi talantu aģentu Beriju Bregu, un viņu ārkārtīgi interesēja tas, kā Mollija sev pakļāvusi visu ņujorkiešu publiku izrādē Zvaigznes uz Marsa. Viņa vēlējās uzzināt visus sīkumus par paņēmieniem, ko Mollija un

Rokijs bija izmantojuši, aplaupot Šoringa banku pēc tam, kad Nokmans bija viņus šantažējis. Lusijas jautājumi bija tik sīki, ka likās viņa Molliju eksaminē.

-     Un tā, viņa beigās sacīja, tu visu naudu un dārg­akmeņus atdevi bankai. No tavas puses tas bija ļoti god­prātīgi. Ne visi būtu tā rīkojušies.

Mollija neteica neko. Viņas pirksti automātiski pasnie­dzās pie dimanta, kas karājās ap kaklu. Viņa nolēma pa­gaidām Lusijai neko par to neteikt. Viņa negribēja, lai Lusija padomātu par viņu ko sliktu.

-      Lusij, viņa jautāja, noslaucījusi lūpas piedurknē, bet kā tad ir gājis tev? Tagad tev jāpastāsta par saviem piedzīvojumiem ar hipnozi.

-     Protams, es to darīšu, atbildēja Lusija, pakampjot vēl vienu cepumu. Bet ne tagad.