Mollija Mūna aptur pasauli

No baltajiem apsējiem uz Molliju palūkojās Lusijas zi­lās acis, un viņa nopietni teica: Mollij, tagad nav laika maniem stāstiem. Tas īpašais uzdevums, kura dēļ es biju spiesta atstāt bibliotekāres darbu, ir ļoti nepatīkams. Tieši tā dēļ es līdz šim ar tevi nesazinājos. Es negribēju iesais­tīt tevi, jo tu varētu tikt pakļauta briesmām. Taču nu ir pienācis laiks, lai tu zinātu, kas notiek.

Lusija dziļi ieelpoja.

-     Tu droši vien domāji, ka atnāksi vienkārši padzert tēju, bet es tevi aicināju, lai lūgtu paveikt kaut ko ļoti, ļoti svarīgu. Es ārkārtīgi atvainojos, taču citas iespējas nav. Laika vairs nav daudz.

Mollija norija kamolu kaklā. Viņai nemaz vairs nepatika tas, kā izvērsusies pēcpusdiena.

Lusija piecēlās. Lūdzu, nāc man līdzi!

Mollija sekoja Lusijai ārā no dzīvojamās istabas pa gai­teni, kurā karājās vēl kāds ducis pulksteņu. Uz pagrabu veda kāpnes. Lusija lēni kliboja lejup.

Kāpņu galā bija durvis ar četrām atslēgām, no kurām divas bija šifra atslēgas, bet divas atslēgas ar slēdzeni. Mollija vēl nodomāja: kam gan nepieciešami šādi drošības pasākumi.

Te ir noslēpumi, teica Lusija, kas jāglabā. Noslē­pumi, kas varētu tevi interesēt. Nāc iekšā!

SESTĀ NODAĻA

Pagraba telpa nebūt nebija tāda, kādu to bija iedomā­jusies Mollija. Bibliotekāres tēls viņai līdz šim bija asociējies ar grāmatu plauktiem un kartītēm, nevis ar augstākās tehnoloģijas aprīkojuma telpu un metāla plauk­tiem. Pie gala sienas bija plazmas ekrāns. Apslēptās gries­tu spuldzes izgaismoja pelēko paklāju un apspīdēja galdu telpas vidū, uz kura atradās balta tastatūra, datorpele, samtains peles paklājiņš un divi miniatūri japāņu koki puķu podos. Zem baltā ekrāna bija stiklota vitrīna. Tajā novietoti seši pāri mazu, krāsainu kurpīšu.

-     Ak, tās ir senas ķīniešu lotosa kurpes! paskaidroja Lusija, redzot, ka Mollija uz tām skatās. Dažu vecums sniedzas Dienvidu Tangu dinastijā 920. gadā mūsu ērā. Tās valkāja meitenes, kurām bija apsaitētas kājas, lai tās neaugtu lielākas. Vai nav skaistas?

-    Vai tu savos… piedzīvojumos esi devusies uz Ķīnu? vaicāja Mollija, kurai dīvainās, mazās kurpītes bija uzdzinušas zināmu neomulību.

-     Nē. Lusija apsēdās hromētā grozāmā krēslā un no­rādīja Mollijai, lai apsēžas otrā. Viņa ieslēdza datoru. No sienas, kas bija izveidota kā datora ekrāns, atskanēja klu­sa dūkoņa un parādījās faili ar dažādiem nosaukumiem.

-     Mollij, Lusija iesāka, cenšoties ieturēt svinīgu toni, es aizgāju no darba bibliotēkā, jo pirms kāda gada kaut ko atklāju. Un pēdējo mēnešu laikā izmantoju ik brīvu brītiņu, lai to izpētītu. Pasaulē notiek kaut kas ļoti biedē­jošs. Tas ir kaut kas tāds, kas skars gan tevi, gan mani, gan ikvienu.

Mollija saprata lai nu kas tas arī būtu, viņa negrib par to neko zināt. Kamēr Lusija ekrānā uzklikšķināja uz kāda faila, Mollija noslaucīja džinsos mitrās plaukstas. Faila no­saukums bija Losandželosa. Tajā parādījās avīzes Los Angeles Times pirmā lappuse. Virsraksts kliedzošs: "Nolaupīta mazā zvaigzne Deivīna Natela!" Mazā aktrise, apkampusi kucēnu, smaidīja pār visu seju.

-     Domāju, ka esi par to dzirdējusi, teica Lusija. Po­licija neko nevar atrast. Nabaga meitene ir pilnīgi pazu­dusi.

-     Nabaga Deivīna, nopūtās Mollija. Nebija jau ne­kāda jaukā, taču ceru, ka ar viņu viss ir labi.

-    Domāju, ka nav vis, sacīja Lusija. Un tāpat arī no­protu, ka policija šo nolaupīšanas gadījumu neizmeklē tik rūpīgi, kā vajadzētu. Es uzskatu, ka Deivīnu nolaupījis kāds, kuram ir liela ietekme uz policiju, un tāpēc nepastāv nekāda iespēja, ka viņš jelkad varētu tikt atrasts.

-    Kas atrasts? jautāja Mollija. Un kā tu to zini?

-     Pirms teikšu, kas viņš, pēc manām domām, ir, vēlos tev kaut ko parādīt.

Ekrānu piepildīja attēlu virkne. Savādi, taču tie visi bija attēli no reklāmām. Sākumā bija sarkana Primospeed* spor­ta automašīna, tai sekoja zaļš mauriņa pļāvējs Gludlaidums, pēc tam Compucell Computer dators un tad Pa­radīzes saldējums. Mollijas acu priekšā nozibēja dažādu savā starpā nesaistītu priekšmetu virkne. Dažus no tiem viņa pazina uzreiz. Zili sidraboto Iedvesmas pildspalvu,

Šņikt šņākt nazi, punktoto Modes nama kleitu, Flotes mei­tenes zupas kārbu, Kviešu medus pārslu paku, Sumpšusa tualetes papīra rulli, Svaigās telpas sejas krēma burciņu, Labās dzīves jogurtu un saspiežamo Burbuļaino trauku maz­gāšanas šķidruma pudeli. Mollija prātoja, kas gan šīm ik­dienišķajām lietām varētu būt kopīgs ar Deivīnas Natelas šausmīgo nolaupīšanu.

Lusija pēkšņi jautāja: Un kā tu, Mollij, izvēlies preces, kuras pērc?

-       Es taču zinu, ko gribu, atbildēja Mollija, pati ne­būdama droša par atbildes patiesumu. Tagad uz ekrāna lēkāja Qube bundžiņa, kas it kā centās meitenei palīdzēt.

-       Bet kā tu zini, ko īsti gribi? jautāja Lusija. Ir taču tik daudz jauku lietu. Piemēram, paskaties uz visiem šiem saldumiem! Lusija noklikšķināja peli, un ekrānā cits citu nomainīja visdažādāko saldumu attēli. Žokļa atkāršanās košļenes, Kukū īrisi, Paradīzes saldie stienīši. Kā tu zini, kurus saldumus pirkt?