Mollija Mūna aptur pasauli

Lusija bija teikusi Mollijai, ka izmanto hipnozi, lai da­rītu labu citiem. Pirms Ņujorkas atstāšanas Mollija un Rokijs bija hipnotizējuši cilvēkus, lai tie darītu labu. Viņi bija ierakstījuši hipnotisku TV reklāmas klipu "Uzmani bērnus, kas dzīvo ap mums!". Viņi bija domājuši, ka tas liks cilvēkiem pievērst lielāku uzmanību apkārtnes bēr­niem. Attiecīgā televīzijas kompānija bija solījusies klipu rādīt itin bieži, un tādējādi tas varbūt bija nesis savu la­buma artavu. Mollija vēlējās, lai Lusija pasaka Rokijam, ka ir ļoti labi veikt labestīgu un nesavtīgu hipnozi. Tad viņš varbūt būtu ar mieru atcelt abu noslēgto līgumu par hipnozes aizliegumu. Viņai vajadzēja to visu paskaidrot Lusijai bez Rokija.

Šī iemesla dēļ Mollija nolēma doties uz Ūdenspļavu ceļu 14 viena.

PIEKTĀ NODAĻA

Svētdienas rīts bija tik gaišs un skaists, ka svaigas un mitras izskatījās pat koku lapas aiz Mollijas loga. Mei­tene ieelpoja dzestro gaisu un jutās pacilāta. Šodien taču viņai jādodas dzert tēju pie Lusijas Ļoganas.

Kad spurainajā, sārtām ogām rotātajā krūmā nolaidās divi strazdi un sāka knābāt gardumu, Mollija pamanīja, ka starp ozola novītušajām lapām un aplauztajiem zariem lejup rāpjas izkāmējušais Rodžers Fibins. Ar putnam lī­dzīgo knābi deguna vietā un saraustītajām kustībām viņš tiešām līdzinājās putnam, kas meklē kāpurus zem mizas. Viņš varbūt simbolizēja vārtus uz kādu citu pa­sauli.

Rodžers bija jucis. Šķita, ka viņš dzīvo kādā baismīgā iedomu pasaulē, kur ar viņu sarunājas koku lapas un ak­meņi. Viņš mēdza klīst pa pilsētiņu, meklējot slepenas vēstis, un locīt papīra lapiņas, kurās bija ierakstīti ziņo­jumi. Tie bija aptuveni šādi: Steidzami vajag palīdzību! Citplanētieši apēduši manas smadzenes! Esiet piesardzīgi! Smadzeņēdāji simtkāji ir klāt! vai ari: Nespriediet par ķermeni pēc ādas!

Šīs lapiņas viņš izplatīja pa visu Braiersvilu viņš at­stāja tās vēstuļu kastītēs, lidināja pāri dzīvžogiem, iesvie­da pa automašīnu logiem, meta veikalos un kafejnīcās.

Reiz viņš pat pamanījās ieslīdēt pa kinoteātra durvīm un izmētāt piecdesmit papīra zīmītes publikā.

Mollija pie sevis domāja, vai zināmus gara darbības traucējumus nav radījis zēna pieradums meklēt pārtiku Braiersvilas atkritumu tvertnēs, taču ārsts bija teicis, ka Rodžeram esot vajadzīgs tikai miers, labs ēdiens un laipna attieksme.

Mollija atvēra logu un sauca: Rodžer, vai viss kārtībā?

Rodžers nervozi palūkojās pār plecu un tad apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens viņu nenoklausās. Jā, šodien viņi mani rokā nedabūs!

-    Vai negribi izbraukt ar riteni?

-    Es nevaru, Mollij. Tik daudz kas jādara. Varbūt kādu citu dienu.

-    Nu labi, tad pasaki, kad gribēsi. Tas būs forši.

Mollija aizvēra logu un domāja, vai Rodžers kādreiz

atlabs.

Rīts lēni pārgāja pēcpusdienā.

Brauciens ar velosipēdu uz Braiersvilu lejup no kalna šķita jauks un spirgts. Ceļmalā bija sazēlušas pavasara puķes krokusi un narcises, un debesis bija zilas. Svai­gajā marta vējā šūpojās ziedošie koki. Daži vēl izskatījās vēsi un kaili, taču to zaros jau bija redzami pumpuri, no kuriem gatavojās izsprāgt jaunās lapas.

Mollija pabrauca garām Hārdvikas ciemam, tad minās uz priekšu pa ceļu, kas vijās starp govju pilniem laukiem, garām Braiersvilas pamatskolai un beidzot ieveda pilsētā. Rātsnams ar zaļo, piparnīcai līdzīgo jumtu bija slēgts, un platā iela izskatījās kā izmirusi.

Ūdenspļavu ceļš izrādījās šaura, bruģa klāta ieliņa, kas veda pāri tiltam un tad nogriezās pa labi. Četrpadsmitais numurs bija savrupmāja ar skatu uz līci, kas atradās starp citām ļoti vecām mājām. Mollija pieslēja velosipēdu pie mājas fasādes un, satvērusi lauvas ķepas veidā izlieto klauvēkli pie durvīm, divreiz pieklauvēja. Atrāvusi jakas rāvēj­slēdzēju, viņa palūkojās uz savu T kreklu un pamanīja, ka tas pusdienlaikā ir nosmulēts. Meitene centās netīrumus nosūkāt, kad durvis lēni atvērās. Mollija ļāva kreklam at­krist no mutes.

Viņai pavērās šokējošs skats tēls no kādas šausmu filmas, kam mugurā tomēr bija Lusijas Ļoganas kārtīgie plisētie svārki, blūze ar balto apkaklīti un vienkāršā zilā jaka. Visa galva bija ievīstīta baltos apsējos, izņemot ele­gantā mezglā sapīto matu šķipsnu pakausī. Mollija sa­skatīja Lusijas Ļoganas pazīstamās zilās acis un lūpas, bet pārējo sejas daļu sedza apsēji.

Lusija stāvēja, balstoties uz kruķiem. Viņas kreisā kāja bija ieauta čībā, bet visu labo kāju klāja ģipsis, un no ieģipsējuma rēgojās ar sārtu laku klātie kāju nagi.

Mollijai sākumā atkārās apakšžoklis, un kādu brīdi viņa stāvēja kā apdullusi.

-    Ak, Mollij, man tik ļoti žēl! Protams, tu ļoti pārbijies.

Mollija pamāja un tad izmocīja: Vai ar tevi viss kār­tībā? Kas noticis?

Lusija izliecās pa durvīm un nervozi palūkojās uz visām pusēm. Tad viņa ierāva Molliju iekšā.

-     Es tev visu izstāstīšu, bet ātri nāc iekšā man sāk salt kājas.