Mollija Mūna aptur pasauli

Mollija attapās nelielā priekšnamā. Uz pusapļa formas ķirškoka galda klusi tikšķēja pulkstenis. Tam pretī svār­stu šūpoja senlaicīgs sienas stundenis. Kad Lusija paņēma Mollijas jaku un uzkāra to uz krēsla atzveltnes, meitene sajuta grauzdētu maizīšu smaržu un pie sevis domāja, kāpēc gan namamāte izturas tik aizdomīgi.

-     Nāc siltumā! mudināja Lusija, neveikli manevrējot ar kruķiem, un, pagājusi garām šaurām kāpnēm, pavadīja

Molliju ļoti tīrā virtuvē. Tā bija tik nevainojami tīra, ka Mollija palūkojās uz savu nosmulēto T krekla priekšpusi un vēlējās, kaut būtu uzģērbusi ko citu.

-    Sēdies! Lusija laipni sacīja, aicinot Molliju apsēsties uz pusmēness veida ķebļa pie loga ar skatu uz līci. Vai dzersi tēju?

-    Ē, labāk apelsīnu biezsulu, ja tev ir, atbildēja Mollija, neuzdrīkstoties prasīt apelsīnu sulas koncentrātu, kuru viņa būtu dzērusi labprātāk. Viņa negribēja, lai Lusija uz­skatītu viņu par savādu.

-    Labi, atbildēja Lusija un uzlika vārīties tējkannu.

Mollija sēdēja uz ķebļa, iespiedusi plaukstas starp ce­ļiem un cenšoties neskatīties uz Lusijas apsaitēto galvu un ieģipsēto kāju. Kādas briesmas tad ar viņu ir notikušas? Mollija nezināja, ko teikt, un viņas plaukstas sāka svīst kā vienmēr, kad viņa nervozēja. Klusumu pārtrauca Lusija.

-    Mollij, ļoti atvainojos, ka netiku tevi meklējusi. Tu droši vien domāji, ka atgadījies kas īpašs, un brīnījies, kāpēc tevi nemeklēju. Ir divi iemesli. Pirmkārt, manā dzīvē ir no­ticis kaut kas ļoti nopietns, par ko es nevienam nedrīkstēju stāstīt. Otrkārt tas negadījums. Mana automašīna aiz­degās. Mana seja ir nopietni apdegusi. Joprojām nespēju kārtīgi paēst zupa jāsūc ar salmiņu un jāēd cepumi, kas šķīst mutē. No dūmiem bojāta rīkle. Kā jau tu dzirdi, ir cietusi arī balss. Varbūt tā būs aizsmakusi vienmēr un es nemūžam vairs nespēšu izdziedāt augstos toņus. Ārsti saka, ka rētas sejā paliks uz mūžu un ari mati vairs ne­augs tur, kur tiem jāaug. Bet, un viņa šķībi pasmaidīja, es priecājos, ka esmu dzīva, un tagad vairs neuzskatu, ka dzīve mums ir dota pašsaprotami.

Mollija neveikli klusēja. Pēdējo mēnešu laikā viņa bija apvainojusies par to, ka Lusija viņu aizmirsusi. Mollija taču nemūžam nebūtu iedomājusies, ka ar Lusiju noticis kaut kas tik briesmīgs. Nu viņa kaunējās par savu ego­ismu.

-     Neņem galvā, ka tu ar mani nesazinājies, Mollija strauji teica. Zini, es jau uztraucos par to, kur tu esi pazudusi, bet man bija jārūpējas par bāreņu namu par remontiem un visu pārējo. Un tas viss varēja notikt, pa­teicoties tev, Lusij. Tagad viss ir kļuvis labāk. Visi ir prie­cīgāki. Un arī skolā ir kļuvis labāk, jo Todlijas kundze ir to pametusi. Nu, īstenībā viņa tika padzīta.

-     Dzirdēju, ka tas noticis tāpēc, ka Todlija visiem stāstī­jusi, cik šausmīga skolotāja viņa esot, sacīja Lusija.

-    Un tāda jau viņa arī bija, paskaidroja Mollija, cerot, ka Lusij ai nebūs iebildumu pret to, ka viņa hipnotizējusi rupjo Todlijas kundzi, lai skolotāja tā izturētos. Bet es vairs neesmu hipnotizējusi nevienu kopš brīža, kad pirms Ziemsvētkiem izkāpu no lidmašīnas, Mollija piebilda. Viņa cerēja, ka šāda pašaizliedzība atstās iespaidu uz Lusiju, taču bibliotekāre pievērsa viņai ciešu skatienu.

-      Tu to vairs nedari? Kāpēc? Vai tad tev neko neva­jag?

Mollija jutās kā atsviesta atpakaļ.

-     Es nu es nemaz par to nedomāju. Es apsolīju Rokijam, ka vairs ar to nenodarbošos.

-     Ak dievs! Lusija apklusa. Tad viņa teica: Paņem dzērienu un šos cepumus! Ejam uz dzīvojamo istabu!

Bibliotekāre izkliboja cauri vēl vienām durvīm. Mollija viņai sekoja, un šīs telpas iekārtojums lika viņai novērs­ties no Lusijas apsējiem. Telpa bija iekārtota hipnotizēšanai.

Istabas vidū bija galdiņš ar varā izstrādātu riņķveida spirāles inkrustāciju. Mollija aplūkoja ornamentu. Tas viņai atgādināja līdzīgu spirāli uz svārsta, kas viņai reiz bija pie­derējis. Šķita, ka vara inkrustācija liek viņai vērst skatienu uz punktu galdiņa centrā. Pēkšņi viņa izjuta atvieglojumu. Viņa strauji izšāva: Vai šis ir hipnozes galdiņš?

-    Varētu būt, atbildēja Lusija.

-      Šoreiz es tevi pieskatīšu, Mollija smaidot sacīja. Neticu, ka novembrī bibliotēkā tu varēji mani tik viegli hipnotizēt.

-    Kā jau teicu, es gribēju, lai tu atrodi grāmatu, tais­nojās Lusija. Neuztraucies, man vairs nekad nevajadzēs tevi hipnotizēt!

-     Nu jau es esmu pārāk modra, lai mani kāds spētu hipnotizēt, teica Mollija, velkot ar pirkstu pa varā inkrustēto spirāli. Vismaz man tā šķiet.

Un Mollijai laikam bija taisnība. Viss telpā viņai atgādi­nāja hipnozes neiedomājami lielās iespējas. Virs kamīna jautrās uguns karājās kāda melnā frakā un cilindrā tērpta karalienes Viktorijas laika vaigbārdaina džentlmeņa por­trets. No viņa vestes augšējās kabatas kūļājās zelta ķēde, kuras galā bija mirdzošs kabatas pulkstenis. Mollija mirklī pazina veco vīru no attēla Hipnozes grāmatā.