Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Džordžija Binga

Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

.

.

.

pirmā nodaļa

Vecais tempļa priesteris salicis vilkās uz priekšu un gausi pildīja pienu lēpju lapu formas metāla šķīv­jos. Kamēr viņš to darīja, svētās žurkas steidzās ārā no patvēruma ēnā, lai padzertos. Priesteris tās uzskatīja par pārdzimušiem cilvēkiem. Viņš pie sevis nosmējās, kad žurkas pārskrēja pāri viņa kājām, un nosvieda uz grīdas sauju cukurotu augļu. Priesteris paklanījās daudzrokainā dieva statujas priekšā, pieskārās sarkanajam plankumam sev uz pieres, tad salieca līkās kājas un nometās ceļos.

Priesteris pie sevis prātoja, cik skaisti gan izskatās lielie, plakanie šķīvji katrs no tiem atgādināja baltu mēness ripu ar divdesmit tumšpelēkām žurkām ap to; tās malkoja pienu. Žurkas šķita līdzīgas spalvainām zied­lapām, un to sārtās astes trīsēja kā koku zari vējā.

Priesteris caur tempļa pīlāriem pameta skatienu uz saules pielieto ielu ārā. Trīs poniju pārdevēji kaulējās par samaksu, bet blakus tiem bērni skaļi tērgāja, vērojot dažus sivēnus rakņājamies notekā. Sari tērpušās sievie­tes pļāpāja, smeļot ūdeni no akas ar akmens grodiem, un blakus sprausloja kamielis, kam mugurā tika krauta nešļava. Ubags sēdēja sakrustotām kājām un ar degunu spēlēja stabuli. Svētā govs ar asti atgaiņāja mušas un pārlūkoja apkārtni.

Aiz govs atradās ļodzīga, no dēļiem sanaglota pan[1] būda. Pie tās no zirga nokāpa kāds vīrs ar šauru žurkas seju, lielām ūsām un violetu turbānu.

Sakārtojis savu zīda apģērbu, viņš nepacietīgi mīņā­jās, sitot pa putekļaino ceļu ar ādas kurpē tērptu kāju. Pan pārdevējs uzbēra brūnu beteļriekstu pulveri uz zaļas beteļpalmas lapas. Tam viņš pievienoja sarīvētu kokos­riekstu, anīsa sēklas un visam pa virsu uzlēja biezu, sar­kanu sīrupu. Tad pārdevējs visu satina vienā rullī un beidzot pasniedza elpas atsvaidzinātāju pircējam. Nepa­godinot iztapīgo pārdevēju ar uzmanību, smalkais vīrs paņēma košļājamo rullīti un iebāza mutē. Viņš nosvieda dažas monētas zemē pie tirgotavas īpašnieka kājām un, joprojām košļādams, atkal uzlēca zirgam mugurā.

Kad pan tirgotājs pagriezās, notika kas neiedomā­jams. Atskanēja skaļš BLĪKŠĶIS, un zirgs kopā ar jātnieku izzuda gaisā.

Pārdevējs izbīlī nometās ceļos.

Priesteris templī nošūpoja galvu. Tad viņš paklanījās žurkām, salika rokas un noskaitīja lūgšanu.

otrā nodaļa

Mollija Mūna uzlika savas kalsnās rokas uz augs­tās zaļā samta dīvāna atzveltnes un saņēma seju rokās. Viņa pa augsto logu nolūkojās uz Braiersvilas parku. Joslām nopļautais mauriņš stiepās tālumā, kur ganījās pieradinātas lamas un rīta miglā vīdēja dzīvnieku formās izcirptu krūmu ganāmpulks. Ķengurs, degun­radzis, lācis, zirgs un citu daiļdārznieka roku veidotu dzīvnieku bars draudīgi stāvēja vai bija atlaidušies rasai­najā zālē, it kā gaidot, ka nezināma burvestība iedvesīs viņiem dzīvību.

Un starp dzīvnieku tēliem, itin kā rasā meklējot kādu atslēgu, staigāja sieviete pelēkā apmetnī. No aizmugures viņa izskatījās sakumpusi un bēdīga, un Mollija nopūtās, jo zināja, ka šī sieviete tiešām ir bēdīga.

Mollija ilgu laiku nebija pazinusi savu māti. Vēl pirms mēneša meitene bija bārene un domāja, ka viņas vecāki ir miruši. Tad Mollija atklāja, ka viņai ir māte un tēvs. Varētu domāt, ka māte, kura nav redzējusi savu bērnu vienpadsmit gadus, būs laimīga līdz neprātam, un tieši to Mollija gaidīja no viņas. Taču Mollijas māte nemaz nebija laimīga. Viņa nepriecājās, bet tikai gremdējās pagātnē, pārdomājot, cik daudz viņai nozagts.

Lusija Ļogana tiešām bija nolaupīta.

Vienpadsmit gadu laikā Lusiju Ļoganu bija hipnotizē­jis, novedis dziļā transā un kontrolējis viņas pašas dvī­ņubrālis izcilais hipnotizētājs Kornēlijs Ļogans. Kor­nēlijs bija nozadzis Lusijas Ļoganas meitu Molliju un ievietojis viņu nemīlīgā bāreņu namā.

Mollija bija tā, kas izglāba Lusiju. Viņa atbrīvoja savu māti no Kornēlija hipnozes varas, jo meitene, kaut arī tikai vienpadsmit gadus veca, bija izcila hipnotizētāja.

Jā, tas bija ārkārtīgi svarīgi. Mollija bija izcila hipno­tizētāja.

Ne jau vienmēr Mollija bija apzinājusies, ka ir izcila hipnotizētāja. Patiesībā pirmā nojausma par to viņu pie­meklēja aptuveni desmit gadu vecumā. Līdz tam viņa bija izmantojusi savas hipnotizētājas spējas savā labā, kā arī lai pasargātu sevi no cilvēkiem, kam bija ļauni nodomi. Bet nu viņa vēlējās tās lietot pilnīgi citādiem mērķiem.

Mollija vērīgi palūkojās uz milzīgās celtnes spārniem. Braiersvilas parks bija neaptverami liels. Mollijai gribējās pārvērst daļu no tā par hipnozes slimnīcu par vietu, kur cilvēki ar problēmām varētu rast tām risinājumu. Neat­karīgi no tā, vai viņu problēma būtu bailes no augstuma vai no zirnekļiem, vai atkarība no pīrādziņiem, Mollijas hipnozes slimnīca tiktu ar to galā. Mollija vēlreiz paska­tījās uz Lusiju. Nebija iedomājams, ka šī sieviete būtu pirmklasīga pasaules līmeņa hipnotizētāja. Viņa šķita tik nožēlojama, tik bezspēcīga. Varētu būt, ka viņa kļūtu par Mollijas pirmo pacienti.