Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija atvēra durvis uz dārzu. Pēc tam kad tomāti cepeškrāsnī un desa pannā bija pavadījuši piecpadsmit minūtes, bija pienācis laiks sakult olas. Mollija uzklāja galdu un sauca iekšā māti.

-    Mammuuuuu! Mollija ūjināja ārā vēsajā rīta gaisā. Mamma… Mollija vienmēr jutās savādi, izrunājot šo vārdu.

-     Luuuuusij! Brokastīs! Mollija kliedza.

Parādījās Petula un uzreiz izskrēja ārā. Viņa saprata,

ka desas vēl ir pārāk karstas, lai ēstu. Gan viņa atgrie­zīsies, kad tās būs atdzisušas.

Pēc piecām minūtēm, kad telpa pildījās dūmiem, jo Mollija piededzināja mērci, Lusija sēdēja pie galda. Viņai mugurā bija apmetnis, bet zem tā naktskrekls. Kājās bez zeķēm vīdēja rasā samirkušas sporta kurpes. Viņas priekšā bija nolikts milzīgs smaržīgi garojošu brokastu šķīvis. Tomēr Lusijas debeszilajās acīs neatspoguļojās ne­kāds prieks. Viņas lūpās uz mirkli pavīdēja niecīga smaida atblāzma, taču tad atgriezās nomāktā sejas izteiksme.

-    Vai nevēlies kečupu? apvaicājās Mollija, pati ieko­dusies sviestmaizē ar kečupu savā mīļākajā ēdienā. Lusija pakratīja galvu un pielika pie mutes sīku grauz­dētas maizes gabaliņu. No tā noslīdēja tomāta šķēlīte un iekrita viņai klēpī, taču viņa to pat nemanīja. Viņa košļāja grauzdiņu kādas divdesmit reizes, piekalusi acu skatienu plaisai griestos.

-     Vai tu nejūties labi? Mollija uzdrīkstējās pavaicāt. Vai nevēlies šo? Meitene pacēla apelsīnu sulas kon­centrātu. Tas īstenībā ir šķidrs cukurs ar nelielu sulas piedevu. Tas tiešām liks tev sapurināties. Tas ir mans mīļākais dzēriens. Lusija pakratīja galvu. Zini, ja ieēd brokastis, cilvēks kļūst stiprāks un viss vairs nešķiet tik ļauni, Mollija centās māti pierunāt. Lusija nopūtās un izšņauca degunu, un, it kā šis žests būtu kā starta šāviens, Mollija jau pati sāka justies zināmā mērā slikti. Viss vairs nešķiet tik ļauni? Lusija šeit nebija vienīgā, ar kuras dzīvi bija izdarītas manipulācijas. Mollija nesūdzē­jās. Viņa skatījās uz priekšu. Tvēra dzīvi savās rokās un gāja tālāk. Kāpēc gan Lusija nevarētu rīkoties tāpat? Vai tad nepietika ar Molliju, lai māte justos laimīga? Var jau būt, ka meita Lusijai neko daudz nenozīmēja. Pēkšņi kā lietusgāze nolija skumjas un samērcēja arī Molliju. Tas bija šausmīgi. Te nu viņa bija kopā ar savu māti ar cilvēku, ar kuru viņai vajadzētu justies pilnīgi laimīgai un apmierinātai, bet tā vietā viņa jutās kā ar dīvainu svešinieci, kuras garastāvoklis līdzinās briestošai vētrai pamalē. Mollija vēlējās, kaut Lusija atvērtos un atbrīvo­tos no visām savām skumjām.

Mollija blenza mātes šķīvī. Abas raudzījās uz Lusijas olu kulteni.

Tad, par laimi, Mollijai atgriezās veselais saprāts.

Mollija no pašas pieredzes zināja: jo vairāk cilvēks domā kaut kādā noteiktā veidā, jo vairāk šāds domāšanas veids kļūst par pieradumu.

Mollija neļaus mātes tumšajām domām šādi sevi nogremdēt.

Lusij, tev beidzot jāsaņemas, Mollija pēkšņi teica, juzdamās vairāk kā māte nekā meita. Ko gan tu īsti vēlies justies nožēlojami visu atlikušo dzīvi? Un man ļoti negribētos skart šo jautājumu, taču tā tu nesagādā nekādu prieku ne man, ne Petulai. Es gribu teikt, ka Petula tagad no tevis izvairās, jo tu vienmēr tik skumji nopūties, kad viņu noglāsti… un es… jā, es to vienkārši vairs nevaru izturēt. Tev vajadzētu saņemties. Rīt ieradī­sies Primo. Viņš ļoti labi zina, kā tu jūties. Es gribu teikt, ka Kornēlijs ir nolaupījis arī viņa dzīves gadus, tā ka tu varētu ar viņu par to parunāt. Un atceries, ka šurp brauc arī Forests. Viņš palīdzēs tev uzlabot garastāvokli.

Mollija vēroja, kā māte iedzer tēju un tā notek gar viņas zodu. Kā gan, meitene domāja, tā var darīt? Tad Mollija pamanīja, ka viņas pašas krekls ir notriepts ar kečupu. Taču tecināt tēju no mutes bija nedaudz citādi. Bija tā, it kā māti būtu sabojājis satricinājums, pamosto­ties no hipnozes transa. It kā viņas baterijas nedarbotos, kā nākas.

Tad Mollija pēkšņi jutās slikti. Viņas māte nebija nekāda mašīna. Kā gan Mollija uzdrīkstējās salīdzināt viņu ar mašīnu? Māte bija dzīva, elpojoša, salauzta cil­vēciska būtne. Un tas vairs nebija panesams.

Mollija piecēlās. Viņai vajadzēja ieelpot svaigu gaisu un atslēgties no visa. Šī migla, kas nāca no Lusijas, slā­pēja vai nost. Meitene nespēja vien sagaidīt, kad ieradī­sies Rokijs. Viņš palīdzētu Mollijai justies labāk.

Iziešu aprunāties ar jauno dārznieku, Mollija ne­veikli teica. Tiksimies vēlāk!

Uzkāpusi augšā, Mollija devās uz lieveni un atvēra ārdurvis. Petula stāvēja grants piebraucamā ceļa otrā pusē blakus dārzniekam ar turbānu, kas viņu glāstīja. Mollija pasmaidīja, jo bija tik atvieglojoši ieraudzīt kādu normālu cilvēku, kādu, kuram patīk dzīvnieki, kurš dara kaut ko draudzīgu.

Taču tad notika kaut kas ļoti neparasts un biedējošs. Atskanēja skaļš BLĪKŠĶIS, un Petula kopā ar dārznieku izzuda gaisā.

trešā nodaļa