Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-    Jā, paskaties uz tā ledaino virsmu. Un es to nēsāju visu laiku. Neviens nevarētu man to nozagt pat miegā. Es pamostos. It īpaši jau pēdējā laikā. Es vairs nevaru neko labi pagulēt. Mollija ierunājās klusāk. Rokij, te ir kā kapenēs, un Lusija klīst apkārt kā… kā mūmija. Mollija nespēja apvaldīt smaidu. Rokijs iesmējās. Galu galā Lusija tiešām ir Mollijas māmiņa [2] .

Primo piegāja pie loga un nolūkojās uz tievu, gaišma­tainu vīrieti, kurš, kājas mētādams, skraidelēja pa mau­riņu, lecot pāri kroketa vārtiem.

-    Es labāk iziešu laukā un paglābšu Lusiju, kamēr Kor­nēlijs nav sācis uz viņu blēt. Un, ja jau jūs par to domājat, Lusijai nav nekāda sakara ar Petulas pazušanu. Es to zinu. Esmu ar viņu runājis. Šķiet, ka Lusija šeit atrodas tikai pa pusei, taču viņa nav neviena varā, nav hipnotizēta. Notiku­šais vienkārši ir viņu sagrāvis un traumējis. Nabaga Lusija. Domāju, ka spēšu viņai palīdzēt tikt ārā no šī nožēlojamā stāvokļa. Primo vēroja četrrāpus nometušos Kornēliju, kas centās grauzt zāli. Brīnums, ka tas jērcilvēks tur ārā kādreiz ir bijis tik varens. Joprojām nespēju noticēt, ka viņš reiz mani hipnotizējis, lai es kļūtu par Amerikas prezidentu un rīkotos viņa labā. Un tā arī notiktu, ja vien tu, Mollij, nebūtu mani izglābusi.

Primo uzsmaidīja savai meitai.

Primo un Mollija bija nolēmuši izlikties, ka nav tēvs un meita. Galu galā ja tev, cilvēkam, nekad nav bijis tēva un nu tas pēkšņi uzrodas, nevar taču lēkāt viņam apkārt, apkampt un priekā saukt: "Tēti!" Sākumā viņš jāiepazīst. Tāpēc Mollija tēvu uzrunāja par Primo. Viņai tēvs patika. Viņš bija pozitīvi noskaņots.

-     Iziešu pastaigāties ar Lusiju, Primo teica, saber­zēdams rokas, cenzdamies izskatīties tā, it kā viss būtu kārtībā un viņš būtu tam gatavs. Tiksimies vēlāk. Pār­runāsim visas šīs problēmas. Būs labi, neuztraucies! Primo pamāja un ar šmaukstienu, ar kādu parasti mēdz uzmundrināt zirgus, izgāja no telpas.

-    Tagad ieiešu Te un Tagad, noteica Forests, aizvēris acis un sācis meditēt.

Mollija un Rokijs pa augšstāva gaiteni aizgāja līdz kāpņu telpai ar pulksteņiem. Griestu velvēs atbalsojās to tikšķēšana.

-    Man nepatīk doma, ka kaut kur ir kāds, kurš var tā sajaukt mums galvu, Mollija teica, viņiem kāpjot lejup.

-      Esi uzmanīga, Mollij! Rokijs brīdināja, savilcis lūpas. Nezaudē modrību!

Rokijs nekad nemēdza pārspīlēt. Tāpat viņu bija grūti satraukt. Tāpēc, dzirdot no viņa šādu brīdinājumu, Mol­lija nodrebēja. Meitene satvēra zēna roku.

-     Turēsimies kopā!

-Jā, bet tev mani šeit nedaudz jāuzgaida; man jāaiziet uz tualeti.

-     Cik ilgi tu tur būsi?

-     Nu, kādas trīs stundas?

-     Ro-kij…

Tualetes durvis aizcirtās. Pa grīdu aizskrēja liels, melns zirneklis.

Mollija stāvēja vestibilā pie ieejas durvīm un lobīja no T krekla sakaltušo kečupu. Šī bija savāda vieta. Sienas no vienas vietas klāja medību trofejas. Uz Molliju nolūkojās to stiklainās acis. Un dzīvnieku galvām pa vidu pie sie­nām karājās daudzas senlaicīgas dārza šķēres kārtējā vājprātīgā Kornēlija Ļogana kolekcija. Šis vīrs, kas bija apsēsts ar kontroli citu cilvēku kontroli ar hipnozes palīdzību, ari visā savā īpašumā bija izveidojis dzīv­nieku formā apgrieztus krūmus.

Gaidot Rokiju, Mollija apgāja apkārt halles galdam, pētot dažas vāzē ievietotas zaigojošas pāva spalvas. No katras galda puses uz viņu dusmīgi noskatījās dzīvnieku grupas, it kā Mollija būtu vainojama to nāvē. Pēkšņi Mol­lijai prātā iešāvās šausminoša vīzija ar izbāztu Petulas galvu, kas, nāves krampjos saviebusies, nolūkojas lejup uz viņu. Meitene gandrīz paģība.

Mollija atcerējās vecu sievu runas, ka pāva spalvas mājā nesot nelaimi. Tāpēc viņa satvēra visas spalvas, izņēma no vāzes, devās pie ārdurvīm un atrāva tās vaļā.

Iekšā ieplūda auksta gaisa straume. Mollija izgāja rīta saulē un nokāpa lejup pa mājas kāpnēm.

Tālumā dūca zāles pļāvējs, cīnoties ar ziemas zāli. Sau­les zaķītis atmirdzēja vietā, kur Mollija pēdējo reizi bija redzējusi Petulu, bet tad, kad Mollija gāja pa grantēto apli garām krūmā izgrieztai lidojošai žagatai, kāds māko­nis pēkšņi meta milzīgu ēnu pār visu Braiersvilas parku.

Mollija ar acs kaktiņu pamanīja nozibam kaut ko zilu. Meitene strauji pagriezās, taču nekas nebija redzams. Tas varēja būt kāds putns vai putna ēna. Vai arī suņu laupī­tājs ar turbānu. Mollija strauji apcirtās. Ja šis virs slapstītos kaut kur tuvumā, viņa pieķertu to pielavāmies. Mājas fasādes portāla baltās kolonnas stāvēja sardzē un logi atgādināja sargkareivjus, taču Mollija apzinājās, ka te, ārā, viņa ir tikpat neaizsargāta kā pirms tam Petula.