Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Aiz kokiem pletās pļaviņa, un tajā uz izklātas segas pavērās ļoti savāda aina. Tur rotaļājās un smējās Viktori­jas laika drānās tērpti bērni. Divas meitenes rozā kleitās, kas atgādināja apakšsvārkus, sēdēja pie porcelāna tējas servīzes, bet divi zēni pusgarās tvīda biksēs un vestēs ar nūjām dzenāja stīpu. Meiteņu leļļu ratiņos sēdēja lelle ar rišām rotātu aubi galvā. Un tad Mollija saprata, ka tā nemaz nav lelle. Gluži kā ļauni izsmējīgā sapnī zem ratiņu pārsega elsdama tupēja frakā ieģērbta Petula ar nejēdzīgu cepuri galvā.

ceturtā nodaļa

Tiklīdz Petula saoda Molliju, viņa centās izlēkt no leļļu ratiņiem, bet mazās meitenes pagriezās, lai redzētu, kas ir šie traucējošie jaunpienācēji. Vienu mei­teni šķita biedējam Mollijas un vīra ar turbānu apģērbs. Otra izskatījās uzjautrināta.

Kādas jums jocīgas drēbes! Vai nākat no karne­vāla?

Tagad jau skatījās arī abi zēni.

Mollija saprata, ka meitenēm droši vien dīvaini šķiet viņas džinsi un T krekls ar dejojošas peles attēlu. Tā kā cilvēks mēdz pilnībā pieņemt dīvainus notikumus sap­ņos, viņa jau bija bez ierunām pieņēmusi, ka atrodas citā, nevis savā laikā. Mollija elpoja deviņpadsmitā gadsimta gaisu.

Tā Mollijas daļa, kas parasti būtu metusies uz priekšu glābt Petulu, tagad bija stinga un hipnotizēta. Mollija tikai secināja, ka pie sevis prāto jā, Petula cenšas izlēkt no ratiņiem, bet pavecais vīrs dodas pie viņas. Viņš no zemes pacēlis violetu kapsulu un iebāzis to kabatā. Tas violetais nieciņš ir atvedis viņus šurp. Tas noteikti sūta signālus viņa sudrabotajam aparātam. Tad Mollija nodo­māja: "Meitenes ir mazas, bet kliedz ļoti skaļi. Šķiet, vīrie­tis nemaz nemana, ka zēns sit viņam ar nūju. Bet varbūt arī pamana viņš ir nogāzis zēnu zemē un savalda to. Un tagad šis vīrs nes šurp Petulu un velk viņai nost ērmoto ietērpu un aubi."

Šajā brīdī bērni jau bija sākuši tā trokšņot, ka piesais­tīja dārznieka uzmanību. Kad dārznieks ieskrēja birztalā, vīrs ar turbānu nikni to uzlūkoja un, liekot lietā caurspī­dīgo kristālu, kas karājās viņam kaklā, izdarīja kaut ko Mollijai ļoti pazīstamu viņš apturēja pasauli.

Pasaule mirklī apstājās. Nekļuva ledaini auksts, taču vēss gan, un Mollija sajuta dzīslās pulsējam pazīstamo auksto saplūsmes sajūtu, kas vienmēr pavadīja laika apstādināšanu. Paķēris Petulu padusē un sagrābis Mol­lijas plecu, vīrietis ieplūdināja meitenē siltumu, lai viņa varētu pārvietoties pati saviem spēkiem.

Petulu vīrs atstāja sastingušu, jo tā ar viņu bija vieglāk tikt galā. Tad viņš aizveda Molliju no haotiskās ainas, atstājot aiz muguras kliedzienā apklusušos cilvēkus, kas bija sastinguši kā lielas ledus lelles cilvēku izskatā zēni ar paceltām nūjām, meitenes ar vaļējām, kliedzošām mutēm un asaru klātām sejām, dārznieks uz vienas kājas, skrienot pļavā.

Viņi piegāja pie ekipāžas ar nekustīgo zirgu un kučieri. Kad viņi bija nonākuši tur, vīrs norādīja, lai Mollija rāpjas ratos, un tad pasniedza viņai sastingušo Petulu. Pat savā transā Mollija vēsi apsvēra, ka tad, kad vīrietis atlaiž viņas roku, viņai jākoncentrējas uz viņas pašas laika apturēšanas kristālu un jāpretojas sastingušajai pasaulei, lai viņas ķermenis nesastingtu tāpat kā visiem citiem. lā Mollija arī darīja. Viņa pamanīja, ka tas atstāj iespaidu uz viņas nolaupītāju.

Iedabūjis Molliju ratos, vīrietis paņēma pātagu un atbrīvoja pasauli no sastinguma. Ar skaļu plīkšķi viņš lika atjēgties zirgam, un viņi traucās uz priekšu. Petula sāka riet. Kabrioleta riteņi izslīdēja pa granti, un golfa biksēs tērptais kučieris pārsteigts pacēla skatienu. Iekams viņš spēja ko darīt, viņa ekipāža jau bija prom.

Zirgs grudzinot aizrikšoja pa ceļu, atstādams aiz mu­guras vēl vienu saniknotu cilvēku.

Mollijas nolaupītājs pat neatskatījās. Smagi elsojot, viņš notrausa sviedrus no krunkainās pieres un sāka skaļi purpināt. Jā, suns atstās uz viņu iespaidu… tas ir viens no tiem jocīgajiem ķīniešu suņiem. Nu vienreiz būšu visu izdarījis, kā nākas.

Mollija nesaprata, par ko vīrs runā, taču transā viņai tas ari bija vienalga.

Traucoties uz priekšu, Mollija apjauta, uz kurieni viņi dodas. Viņi atradās uz Braiersvilas ceļa. Protams, ka tas nebija pierastais asfaltētais ceļš, bet gan grambains lauku zemesceļš, kura vidū garā, zālainā joslā auga mar­grietiņas. Pēc pusjūdzes viņi sastapās ar vērša vilktiem ratiem. Kabrioletam nācās apstāties, kamēr vērša rati lēni nobrauca ceļmalā, lai ļautu sevi apdzīt. Mirkli valdīja klusums, ja neņem vērā augstu gaisā vīterojošu cīruli. Un tad Mollija uz ceļa aiz muguras izdzirdēja zemi tricinošu pakavu klaudzoņu. Vīrs, pametis skatienu atpakaļ, ierau­dzīja strauji tuvojamies saniknoto dārznieku un kučieri. Nolamājies viņš bīstami uzlēca ekipāžu velkošajam zir­gam mugurā un piespieda to apdzīt vērša vilktos ratus. Nu jau vajātāji bija vairs tikai dažu jardu attālumā. Mol­lijas nolaupītājs kārtējo reizi sastindzināja pasauli.