Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-      Mmmm, Mollija ņurdēja, cenšoties izrunāt zēna vārdu. Viņa pār plecu palūkojās uz pauguraino īsāko ceļu pa laukiem un mežiem no Braiersvilas skolas uz Hārdvikas bāreņu namu.

Bāreņu nama bērni bieži izmantoja ceļu pāri pakal­niem. Ja būtu skolas diena, tad viņi jau nāktu mājās, jo tēja tika pasniegta tieši četros. Un tiešām, pakalna virsotnei tuvojās bērnu grupiņa. Nedaudz zemāk no meža iznāca divi nelieli stāvi. Vienam bija melni mati, bet otram mugurā brūna vējjaka ar spirāli uz muguras. Viņi bija pārāk tālu, lai viņus varētu pazīt. Un tomēr, vērojot pirmo ejam pa priekšu un otru neveikli slājam aiz muguras, Mollija skaidri atcerējās Rokiju un sevi. Un vēl vairāk reiz viņai bija piederējusi vējjaka ar spirāles attēlu uz muguras.

Pat savā hipnozes stāvoklī Mollija lietišķi secināja: lai cik brīnumaini tas būtu, pastāvēja iespēja, ka persona, kas vilkās aizmugurē pa pakalna nogāzi, ir viņa pati pirms trim gadiem.

Tad Mollija izdzirdēja mehānisku rūkoņu, kas pieņē­mās skaļumā.

Sporta laukumā laidās lejā helikopters. Tā rotora spār­nu un dzinēju radītais spalgais troksnis bija apdullinošs.

Futbolisti ar rokām aizklāja ausis un vēroja lidaparātu piezemējamies. Rotoram joprojām griežoties, Mollijas nolaupītājs veda meiteni iekšā. Meitenes mati plīvoja ap galvu, viņai kāpjot augšup pa metāla pakāpieniem. Petula pārbijusies savilkās kamolā Mollijas rokās un pa­slēpa purnu viņas padusē. Abas prātoja, kurp gan viņas tiek vestas.

Mollija atkal mēģināja runāt. Iepriekš izjustais hipno­tiskais miers bija pagaisis. Kuh tu maah vee? Nolaupītājs nepievērsa viņai uzmanību.

Kad spārei līdzīgais lidaparāts slīpi pacēlās gaisā, Mol­lija centās saskatīt bērnu sejas pakalna nogāzē, taču tas nebija iespējams. Tomēr pār bāreņu nama jumtu viņai izdevās izšķirt pie dārza galda sēžam bāreņu nama priekš­nieci Aderstones jaunkundzi, kurai Edna, nama pavāre, pasniedza tēju. Aderstone bargi uzlūkoja helikopteru un aizklāja ausis, bet Edna pacēla dūri un kaut ko kliedza. Mollija varēja vien iztēloties lamuvārdus, kas gāzās pār Ednas lūpām.

Apakšā pletās zaļi lauku ielāpi. Pēc divdesmit minū­tēm viņi nonāca lidostā. Helikopters nolaidās, un, it kā viss būtu iepriekš saskaņots, viņus sagaidīja balts golfs, pa skrejceļu aizgādāja līdz privātai lidmašīnai, un visi tika vesti iekšā. Mollija ar satraukto Petulu padusē truli soļoja uz priekšu.

piektā nodaļa

pēc deviņām stundām lidmašīna piezemējās. Tās durvis atvērās, un salonā ieplūda silts gaiss, kas smaržoja pēc ugunskuru dūmiem, zālēm un garšvielām. Karsta saule cepināja plecus. Mollija piemiedza acis, lūko­joties apkārt.

Visa lidosta ar tās vadības torņiem un oranžajiem vēja rādītājiem karstajā gaisā trīsēja. Uz skrejceļa gai­dīja mirdzoša melna automašīna ar karodziņu, uz kura bija attēlots pāvs.

Vah meee Indiaa? Mollija jautāja, taču viņas vārdi nerada dzirdīgas ausis.

Drīz viņi jau brauca, un pēc neilga laika Mollija pār­liecinājās, ka viņas minējums bijis pareizs.

Ceļi bija pieblīvēti. Kamieļi un zirgi vilka furgonus un ratus. Kravas mašīnas spilgtās krāsās ar izrotātām kabī­nēm, uz kurām ar roku bija sagleznoti ziedi un ziloņi, nelīdzinājās nevienai citai kravas mašīnai, ko Mollijai bija nācies redzēt iepriekš. Katrai aizmugurē bija uzraksts "Lietojiet skaņu signālu". Viņu mašīnas šoferis to, pro­tams, darīja. Viņš nemitīgi spaidīja auto tauri. Un citi braucēji darīja tāpat. Kamieļi un bifeļi, kas vilka savas kravas, virzījās gar ceļa malu, kur garām tarkšķēja moto­cikli, bet pati trokšņainākā un ātrākā satiksme notika pa galveno joslu. Sīciņi autorikšu taksometri, dzeltenmelni kā lielas lapsenes, dūca garām. Sievietes krāsainos sari brauca uz mopēdiem vai sēdēja uz motociklu pakaļējiem sēdekļiem.

Valdīja neiedomājama kņada. Viņi pabrauca gar mil­zīgu sporta laukumu, kur simtiem bērnu spēlēja kriketu, tad gar klajumu, kur dzīvoja čigāni. Virs to pašdarinā­tajām būdām uz kāda reklāmas dēļa tika piedāvāti zīda kāzu sari. Drīz viņi jau bija pilsētā.

Kuu tu maa vee? Mollija izdabūja jautājumu, taču viņas sagūstītājs nekustīgi pa logu lūkojās uz putek­ļaino ceļu un ēkām tā malās. Mollija jutās nosvīdusi un pārkarsusi.

Petula elsa. Ar lielām pūlēm Mollija paņēma mine­rālūdens pudeli no kabatas mašīnas priekšējā sēdekļa aizmugurē. Viņa salika plaukstas kopā un iedeva Petulai padzerties.

Mollija ievēroja, ka ceļi kļūst platāki un ēkas lielākas. Viņi brauca pa garu avēniju ar glītām vēstniecības ēkām abās pusēs. No tām bezvējā ļengani nokarājās karogi.

Mollija domāja par to, cik ļengana šķiet pati un kāda ir sajūta, kad tevi hipnotizē. Viņa bija piekususi. Ceļošana laikā bija nogurdinoša.

"Esmu viena pati Indijā kopā ar Petulu un šo pilnīgi nepazīstamo cilvēku," Mollija domāja. "Kāpēc?"