Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Kreisajā pusē atkal nozibēja zilgana ēna. Šoreiz Mollija nepagriezās. Viņa nepakustoties centās saskatīt, kas tā ir. Ēna pakarājās gaisā, tad nozuda. Pēc pusminūtes tā atkal parādījās labajā pusē. Vai tas ir spoks? Poltergeists ir tāds spoks, kurš spēj pārvietot priekšmetus. Vai kāds poltergeists bija pārvietojis Petulu? Mollija izlēma to noskaidrot. Kaut ari meitene bija neiedomājami pārbi­jušies, viņa ļāva ēnai nozibsnīt kreisajā, tad atkal labajā pusē. Mollija sastinga. Ēna atkal parādījās tagad jau tuvāk, tad atkal vēl tuvāk labajā pusē. Tā nemitīgi tuvo­jās. Pa labi… pa kreisi… pa labi… Te tā bija pa kreisi… pa labi… pa kreisi. Pa kreisi, pa labi, pa kreisi. Meitenes skatiens šaudījās no vienas puses uz otru. Mollija tik ļoti vēlējās noskaidrot patiesību, ka pat nemanīja, ka iekrīt. Iekrīt hipnozes lamatās.

Kad vīrs ar violeto turbānu beidzot stāvēja Mollijas priekšā, viņa tikai nekustīgi lūkojās tā tumšajās acīs. Mol­liju pat neizbrīnīja vīrieša dīvainais ietērps ne indigo zilais halāts, ko gurnos apjoza plata zīda josta un kas līdzīgi kleitai nokarājās līdz ceļiem, ne apspīlētās baltās bikses zem tā, ne ari sarkanās kurpes ar izliektajiem, smailajiem galiem. Viņa vienkārši uzsūca sevī vīrieša tēlu tik rāmi, it kā aplūkotu attēlu grāmatā. Mollija redzēja garās ūsas, kas slējās abās pusēs augšup no sausās, grumbainās sejas, vaigubārdu zem ausīm. Viņa ievēroja līkos, oranžos zobus un to, ka vīrs kaut ko košļā. Mollija pamanīja zelta ķēdi ap vīrieša kaklu, kurā karājās trīs kristāli caurspīdīgs, zaļš un sarkans.

Tad Mollija izdzirdēja vīrieša čērkstošo balsi. Tu, Mūnas jaunkundz, tagad atrodies vieglā transā. Tu darīsi, kā es teikšu, un nāksi man līdzi. Mollija pilnībā atslāba, nometa zemē pāva spalvas un mierīga un klusa stāvēja hipnozes apstulbumā.

Tūlīt pēc tam padzīvojušais vīrs saņēma viņu aiz rokas, tālumā atskanēja BLĪKŠĶIS, un apkārtējā pasaule kļuva pilnīgi miglaina. Krāsas paskrēja garām, tad sāka vīties visapkārt. Pat krāsas zem kājām no smilškrāsas vērtās brūnas un dzeltenas, tad zaļas un mirdzoši zilas. Tas bija kā ceļojums caur krāsainu kaleidoskopu, un, traucoties tam cauri, Mollijas ādu glāstīja dzestrs vējš, un zāles pļāvēja dūkoņu nomainīja cita dūkoņa nemitīga skaņa, taču ar mainīgu skaļumu un īpašībām. Brīžiem tā atgā­dināja pērkona dārdus, bet jau nākamajā mirklī lietus šalkoņu un putnu dziesmas. Un tad pēkšņi izplūdusī un miglainā pasaule atkal kļuva stingra. Zeme zem Mollijas kājām bija cieta un zaļa, bet debesis virs galvas koši zilas. Pasaule beidza virpuļot.

Mollijas prātam vajadzēja dažus brīžus, lai atkal kaut ko aptvertu. Lai ari meitene vēl atradās hipnozes varā, viņa saprata, ka apkārtējā pasaule ir mainījusies. Viņi neatradās nekur citur; Braiersvilas parks joprojām bija tepat visā savā diženumā. Taču bija cits gadalaiks. Nebija vairs ziema kā pirms dažiem mirkļiem, bet vasara. Pa labi un pa kreisi pletās lielas puķu dobes, kurās ziedēja rozes. Nekur nebija redzami dzīvnieku formās izcirpti krūmi. Un vēl kas pie­braucamajā ceļā nestāvēja automašīna, bet gan ekipāža, kurā bija iejūgts dābolains zirgs un kurai blakus stāvēja senlaicīgā uniformā tērpts kučieris. Dārzā uz ceļiem ar kapli rokā bija nometies dārznieks vilnas kreklā un biksēs, ar brūnu ādas priekšautu. Zemē blakus viņam bija liela nezāļu kaudze un neapēsta cūkgaļas pīrāga atliekas.

-      Nolādēts, atkal nepareizais laiks, nomurmināja Mollijas pavadonis ar sastingušo seju, palūkojies nelielā sudraba ierīcē sev rokā. Ar visu hipnozi Mollija apjauta, ka šī ierīce palīdz viņam ceļot laikā, jo, kā Mollija saprata, viņi tikko bija veikuši tādu ceļojumu.

-    Piedodiet, vai varu jums palīdzēt? jautāja dārznieks. Viņš sarauktu pieri pietrausās kājās, sakārtodams cepuri.

Vīrs ar turbānu satvēra Molliju pie rokas un devās uz nelielu birztaliņu, no kurienes atskanēja smieklu šalts.

-    Oi! iesaucās dārznieks, taču ūsainais vīrietis nepie­vērsa viņam uzmanību. Tur jūs nevarat iet. Tas ir pri­vātīpašums.

Mollijas ceļabiedrs pielika soli un vilka meiteni sev līdzi. Dārznieks nometa kapli un sāka skriet viņiem pakaļ.

Mollija atskārta, ka pie sevis pavisam mierīgi domā: "Mēs neaizbēgsim no šī dārznieka ar garajām kājām." Bet tieši tad, kad viņi bija tikuši garām pirmajam kokam, vīrs ar turbānu ieskatījās savā sudraba rīkā. Viņš pagrieza kādu ripu un pārslēdza kādu slēdzi. Tad svešinieks uzlika savu kāju uz Mollijas kājas un cieši satvēra zaļo kristālu, kas karājās viņam kaklā.

Pasaule mirklī pārvērtās krāsu jūklī. Kad pasaule at­kal kļuva stingra, Mollija aiz koka redzēja, ka dārznieks vairs nedzenas viņiem pakaļ. Viņš atkal tupēja uz ceļiem, kaplējot nezāles. Taču tagad viņam blakus gulēja tikai dažas nezāles. Un vēl vairāk cūkgaļas pīrāgs bija neskarts, ievīstīts dzeltenā pergamenta papīrā. Mollijas pavadonis bija aiznesis viņus atpakaļ laikā.

-     Ko o kā āāā? Mollija ar visiem spēkiem vēlē­jās pavaicāt, kāpēc vīrietis paņēmis viņu līdzi. Taču mēle atsacījās klausīt. Vīrietis nepievērsa viņai uzmanību.