Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Tā kā vīrieša ķermenis bija saskarē ar zirga rumpi, dzīvnieks turpināja kustēties uz priekšu. Mollija bija sakoncentrējusi savu prātu, tāpēc arī viņa turpināja kustēties. Cieši satvērusi Petulu, viņa atskatījās un vēsā mierā nolūkojās uz vajātājiem. Tie bija kā lieliskas jāt­nieku statujas zirgu mugurās. Kā nekustīgs mākonis bija sastinguši pat zirgu pakavu uzjundītie putekļi.

Mollija vēroja paveco vīru lēkājam uz zirga, kurš vilka kabrioletu, un viņu pārsteidza tas, cik izveicīgs viņš ir savā vecumā. Garām slīdēja sastingusi deviņpadsmitā gadsimta pasaule. Mollija vairs negribēja uzdot vīram jautājumus. Viņa tikai smaidīja, it kā mainīgā apkārtne būtu vienkārši izrāde, kas domāta viņas izklaidei. Molli­jas smaids līdzinājās maigai ģitāras mūzikai.

Nekustīga, garā, brūnā kleitā tērpta sieviete bija vil­kusi ūdens spaini no akas. Viņi pabrauca garām skrandās tērptam zēnam, kurš gar dīķi bija dzinis zosu baru. Visi stāvēja sastinguši kā skulptūras.

Kad viņi bija sasnieguši Braiersvilas nomali, Mollija palūkojās augšup uz pakalna virsotni, kur vajadzētu atrasties bāreņu namam, kurā viņa bija uzaugusi. Tā pati māja tikpat pelēka un bēdīga stāvēja tur, pakļauta visiem vējiem un nokrišņiem. Mollija prātoja, vai tas ir bāreņu nams 1850., 1860. vai 1870. gadā kāds nu paš­laik bija gads.

Mollijas nolaupītājs dzina zirgu Braiersvilā. Viņi pa­brauca garām pilsētas domei ar tās piparnīcai līdzīgo jumtu. Viss joprojām bija sastindzis. Sievietes valkāja garas, polsterētas kleitas un lielas cepures. Vīriešu galvas­segas bija cilindri, žokejcepures un mīkstas vilnas mices. Vīrs ar turbānu skubināja zirgu uz priekšu, nepievēršot uzmanību tā uztraukumam par nekustīgo pasauli. Kaut ko burkšķot pie sevis, viņš līkločiem manevrēja kabrio­letu starp zirgu vilktu ratu un furgonu šķēršļiem.

Kādā sānu ieliņā bija notikusi rosīga tirgošanās. Tur bija kūku būdas, maizes galdi un būri ar dzīvām vistām, ko varēja nopirkt un nokaut turpat uz vietas. Miesnieks ar gaļīgu seju bija nolicis vistu uz kaujamā dēļa, otrā rokā pacēlis cirtienam gatavu gaļas nazi. Petulas jutīgais deguns saoda gaisā plīvojošās asiņu, notekūdeņu, alus, ceptas maizes, salmu, dzīvnieku un dūmu smaržas, un viņa centās saprast, kāpēc te viss ož tik savādi.

Beidzot viņi nonāca otrā pilsētas pusē, pašvaldības teritorijā. Mollijas nolaupītājs nokāpa no zirga un atkal ļāva pasaulei kustēties. Aizelsies no brauciena, izsmēlis spēkus no laika apturēšanas un nepacietīgs, viņš norādīja, lai Mollija un Petula izkāpj no ekipāžas. Vīrs ar turbānu pastiepa roku. Tajā bija vēl viena violeta metāla kapsula, ko viņš bija izvilcis no sava sudrabotā aparāta sāniem.

-     Norij šo, vīrs pavēlēja, balsī skanot spēcīgam in­diešu akcentam. Mollija saminstinājās, centās nepakļau­ties, bet tad paklausīja. Metāla kapsula, slīdot lejup pa rīkli, izraisīja nepatīkamu sajūtu. Vīrs ieskatījās aparātā, kuram bija mirgojoša ripa un klaviatūra. Viņš piemiegtām acīm lūkojās uz sīkajiem taustiņiem un, izvilcis no tur­bāna adatu, sāka ievadīt skaitļus. Mollija vēroja. Beidzot vīrs nospieda sudraba pogu un saņēma Mollijas roku.

-    Tu mani nogurdini! viņš noņurdēja. Tad viņš pacēla sudraboto mehānismu pie kakla un ar mazo pirkstiņu aptvēra sarkano kristālu, kas tur karājās.

Vīrieša seja koncentrējoties saspringa un piesārta. At­skanēja jau pazīstamais attālais BLĪKŠĶIS, un pasaule ap Molliju un Petulu atkal sāka virpuļot, izplūst un mainī­ties.

Pūta silts vējš. Mollija saprata, ka tagad viņi kustas laikā uz priekšu. Gar ausīm nošvīkstēja strauji mainī­gas skaņas, līdz no sudraba ierīces uzplaiksnīja spilgta gaisma. īgnais vīrs lika viņiem apstāties. Kad virpuļošana mitējās, Mollija ieraudzīja pazīstamu pasauli. Priekšā bija mūsdienīgs sporta laukums. Divi zēni tumšzilos sporta tērpos spārdīja futbola bumbu, kas tik ļoti bija piesaistī­jusi viņu uzmanību, ka viņi pat nepamanīja uzrodamies trīs ceļotājus laikā.

-    Haap! Mollija mēģināja kliegt, taču balss iesprūda rīklē.

Piktais vīrs pārvilka plaukstu pār savu sauso, krun­kaino seju un devās uz koka solu. Viņš sadabūja vēl vienu violetu kapsulu, un Mollija saprata, ka viņš to noslēpis jau agrāk, lai varētu atrast īsto vietu.

Tad vīrs uzsauca zēniem: Kādu laiku rāda jūsu ķēdes pulksteņi?

Viens zēns apstājās, uzlicis kāju uz bumbas. Vai jūs runājat ar mani?

-    Jā, ar tevi, puika!

Zēns palūkojās uz savu draugu, it kā gribēdams teikt: "Nu, vecīt, šis tik ir īstais eksemplārs!"

-     Desmit pāri trijiem, zēns atkliedza. Šajā brīdī Mol­lija viņu pazina. Viņš bija no Braiersvilas skolas. Viņš mācījās vienu klasi augstāk par Molliju un dažkārt spē­lēja futbolu ar Rokiju. Tomēr viņš izskatījās jaunāks daudz jaunāks nekā tad, kad Mollija bija viņu pēdējo reizi redzējusi. Tātad viņi bija ieradušies laikā, pirms Mollija bija uzgājusi grāmatu par hipnotizēšanu, no kuras viņa bija apguvusi savu prasmi.

Ja Mollija nebūtu hipnotizēta, viņa varētu pārsteigumā smieties vai bailēs kunkstēt. Jo tagad viņa atradās laikā, kuru pati jau bija izdzīvojusi.