Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Pārrunāsim to vēlreiz. Primo Sells stāvēja pie bibliotēkas sienas, nervozi rotaļājoties ar savām pēc pasūtījuma šūtā zilā krekla aprocēm, cenzdamies izskatīties lietišķs, tomēr secinājis, ka viņa parastās loģis­kās domāšanas spējas šoreiz ir viņu pievīlušas. Petula stāvēja uz ceļa un… Primo apcirtās, ar ādas kurpes zoli izpildot pirueti uz persiešu paklāja. Vai esi pārlie­cināta, ka tā bija Petula? Nu, es domāju, tas varētu būt ari kāds cits suns.

Njā, vecīt, pareizi! sajūsmā piebalsoja Forests, sa­kratot sirmo matu bizītes. Forests bija padzīvojis Losandželosas hipijs, kurš dzīvē bija gana izceļojies pa pasauli. Viņš bija dzīvojis pie eskimosiem un bušmeņiem, Ķīnas mūkiem un Indijas svētajiem vientuļniekiem. Tagad viņš mājoja Losandželosā, kur audzēja dārzeņus, turēja vistas un ēda milzum daudz ar pupiņām un biezpienu pildītu rāceņu. Dažkārt atmiņa izspēlē ar mums dažādus jokus, viņš turpināja, sakārtojot brilles ar bieziem stikliem. Tas varētu būt kāds cits suns vai pat tā čaļa mugursoma. Forestam piemita dīvainas paražas, un dažkārt viņš mēdza gvelzt tīrās blēņas. Mollija tagad klausījās viņā. Vai varbūt tas bija liels maiss ar suņu cepumiem, uz kura bija attēlots mopsis.

-    Nē. Mollija ar biguli bakstīja uguni kamīnā, atcero­ties šausminošo mirkli. Tā pavisam noteikti bija Petula. Viņa ieskatījās man tieši acīs un paluncināja asti, pirms dārznieks to sagrāba. Ja viņa nebūtu tik draudzīga… Ja viņa būtu aizbēgusi vai tam iekodusi…

-    Vai mums nevajadzētu piezvanīt dārzniecības sabied­rībai un noskaidrot, kas bija šis dārznieks? Forests iero­sināja.

-     Es to jau darīju, atbildēja Mollija. Vakar šeit nav bijis neviens no viņu darbiniekiem. Šis vīrs bija krāp­nieks. Ak, ceru, ka ar Petulu viss ir kārtībā! Mollijas labākais draugs Rokijs stāvēja viņai blakus. Viņš maigi papliķēja meitenes plecu.

Rokijs Skārlets bija uzaudzis bāreņu namā kopā ar Molliju kā zīdaiņi viņi bija gulējuši vienā gultiņā, un Rokijs Molliju pazina tā kā neviens. Arī viņš bija pras­mīgs hipnotizētājs, taču ne tuvu tik labs kā Mollija. Viņš pieprata "hipnotizēšanu tikai ar balsi". Rokijam bija patī­kama balss.

-    Mēs atradīsim Petulu, Mollij. Tam tikai vajadzīgs laiks. Es nemaz nebrīnītos, ja mums piezvanītu kāds šantažētājs. Lai kas viņš arī būtu, viņš droši vien grib kaut ko dabūt. Domāju, ka tas ir tikai kāds pagrimis suņu nolaupītājs.

Mollija ielūkojās Rokijam sejā. Tā bija pavisam melna, jo Rokijs daudz laika bija pavadījis Losandželosas saulē. Un viņa smaidošo acu skatiens vienmēr iedrošināja, lai gan šoreiz Molliju nebija viegli nomierināt.

Rokijs piegāja pie galda un apsēdās. Viņš paņēma lodīšu pildspalvu un, dūkdams pie sevis, sāka kaut ko kricelēt uz plaukstas virspuses. Viņš uzzīmēja Petulu un pulksteni. Cik Rokijs saprata, atlika tikai nogaidīt. Viņš bija rāms, pacietīgs un loģisks, pārliecināts, ka Petulas pazušanai radīsies kāds izskaidrojums.

Mollija uzsita pa saviem džinsos tērptajiem gurniem, atslīga dīvānā un apņēma kaulainos ceļgalus.

-     Nesaprotu, kā tas varēja notikt. Kā gan kāds var tā pazust? Es būtu jutusi, ja tas vīrs būtu apturējis pasauli.

-     Njā, tu būtu sajutusi to vēsuma vibrāciju, piekrita Forests, sakrustotām kājām jogas pozā sēžot atzveltnes krēslā. Tev taču bija tavs laika apturēšanas kristāls, vai ne?

Mollija no krekla izvilka ķēdītē piekārto kristālu.

Forests, meklējot iedvesmu, cieši lūkojās savas oranžās zeķes papēža caurumā. Ko tu par to domā, Primo? Nu, mēs ar Rokiju neesam tādi laika apturēšanas speciālisti kā tu un Mollija. Vai tev šķiet, ka tas puisis turbānā būtu apturējis pasauli tā, ka Mollija to nejustu? Nu, es domāju, ka viņa varētu būt skatījusies uz ceļu, kur Petula luncina asti, un te pēkšņi BUMS; viņš varētu būt apturējis laiku un sasaldējis Molliju kā lāsteku. Un tad, lai kas ari tas čalis būtu, viņš paņemtu Petulu un aizietu. Nonācis drošā attālumā, viņš atkal būtu iedarbinājis pasauli. Nu, pro­tams, sasaldētā Mollija nebūtu redzējusi, kā viņš paņem Petulu. Izskatītos, it kā viņi izkūp dūmu mākonī.

Primo pašūpoja galvu un no kamīna malas paņēma porcelāna ziloni.

-      Man tas nepatīk, viņš noteica, it kā uzrunājot mazo skulptūriņu. Man tas nepavisam nepatīk. Teorē­tiski tā nevarētu notikt. Ja kāds hipnotizētājs hipnotizē pasauli tā, ka tā apstājas, citi hipnotizētāji, kuriem klāt ir kristāli, to jūt un spēj pretoties sasaldēšanai. Un kas bija tas BLĪKŠĶIS, ko dzirdēja Mollija?

-      Varbūt, nopūtās Forests, apgūlies uz grīdas un aizlicis kājas aiz ausīm, varbūt dārznieks bija nostājies uz enerģētiskās līnijas vai tamlīdzīgi. Es domāju: šajā zemē ir tie druīdu akmens loki un enerģētiskās līnijas ir neiedomājami spēcīgas… hmmm… Forests aizpeldēja domu tālēs.

Rokijs nepievērsa uzmanību Forestam, bet vērsās pie Mollijas, lai aplūkotu viņas kristālu.

-     Tas taču ir īstais kristāls, vai ne?