Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija nespēja saprast Lusiju. Mollijai likās, ka Lusijai vajadzētu priecāties. Pat neņemot vērā to, ka Lusija bija atkal satikusies ar Molliju, viņa taču bija sastapusi arī savu sen neredzēto vīru, un to bija panākusi tieši Mollija. Mollija bija noskaidrojusi, kas ir Lusijas vīrs (un pašas Mollijas tēvs). Viņu sauca Primo Sells. Arī viņu jau vienpadsmit gadus bija hipnotizējis un vadījis Kornēlijs Ļogans.

Šajā brīdī lasītājs varētu sākt brīnīties, kā gan šāda maza meitene, pat tik prasmīga hipnotizētāja kā Mollija Mūna, varētu uzdrošināties stāties pretī tik izsmalcinā­tam un pieaugušam hipnotizētājam kā Kornēlijs Ļogans. Nūjā, paši prasmīgākie hipnotizētāji spēj likt pasaulei apstāties. Arī Mollijai piemita šādas spējas. Un pat hip­nozes cīņā, kurā pasaule apstājās, Mollija prata pārspēt Kornēliju un pārliecināt viņu, ka viņš ir auns.

Tas viss bija noticis nesenajā Mollijas dzīves posmā tajā, no kura Mollija vēl aizvien centās atbrīvoties. Mei­tene vēroja savu māti piestājam pie diviem krūmiem, kas bija izcirpti kā pērtiķēni. Lusija noglāstīja vienu no tiem un skumji uzlika roku otram, it kā tas būtu kāda mīļa cilvēka kapakmens. Mollija nopūtās. Mātes sirdi nožēla pildīja tik lielā mērā, ka sabojāja visu tās dzīvi.

Mollija no stikla galdiņa paņēma kādu fotogrāfiju sud­raba ietvarā un nogūlās uz grīdas to aplūkot. No attēla viņai pretī māja bāreņi, ar kuriem kopā viņa bija uzau­gusi. Fotogrāfija bija no Ziemsvētkiem. No tās smaidīja arī pati Mollija, viņas sprogainie mati bija tik izspūruši kā nekad, tos pluinīja vējš, deguns vairāk nekā jebkad atgādināja kartupeli, zaļās, tuvu stāvošās acis smējās. Visi pārējie vēl joprojām baudīja dzīvi siltajā Losandželosā Amerikā, bet Mollija atradās tālu prom no viņiem drēgnajā Braiersvilā kopā ar savu bēdīgo māti.

Mollija no iekšpuses pakošļāja vaigu. Viņai jau sāka krist uz nerviem nomāktā Lusija Ļogana, kas visu laiku rītasvārkā klīda pa māju. Mātes drūmais garastāvoklis bija jaušams gaisā kā lipīgas slimības baciļi, kas to vien gaidīja, lai kāds tos ieelpotu. Tas jau gandrīz bija skāris arī Molliju. Arī viņa jau bija sākusi savā prātā pārcilāt domu, ka viņas dzīve būtu izdevusies labāka, ja vien pasaulē nebūtu šī riebekļa Kornēlija.

Bija ari vēl kas cits. Mollija neviļus notrīsēja. Viņa ar pirkstiem aptaustīja laiku apturošo kristālu, kas kā liels dimants karājās viņai ķēdītē ap kaklu. Mollijas priekšno­jautas teica, ka jānotiek kaut kam liktenīgam. Varbūt tieši šī savādā situācija ar māti lika viņai justies neērti.

Mollija ielika mutē divus pirkstus un iesvilpās. Pēc mirkļa viņa izdzirdēja nagu švīkstoņu uz pulētās ozol­koka grīdas, kad, ķepām slīdot, istabā iebrāzās viņas melnā mopsene Petula. Tā lēcienā piezemējās uz Molli­jas vēdera, nometa tur akmeni, ko bija sūkājusi, un sāka laizīt meitenei kaklu. Petula allaž lika Mollijai justies labi. Abas viena otru mīlēja: ja Petula bija blakus, Mollijai vienmēr likās, ka viss ir kārtībā.

-     Trenējies cirkam? Un kā tad ar salto nākamreiz? Mollija cieši satvēra Petulu un stipri paberzēja viņas sānus.

-    Tu nu gan esi laba sunīte. Jā, esi gan! Petula nolai­zīja Mollijai degunu. Jā, esi gan. Meitene apskāva Petulu.

Pēc tam piecēlusies Mollija pienesa Petulu pie loga. Norādot uz Lusiju Ļoganu, viņa teica: Skaties, Petula! Nekad vēl neesmu redzējusi nožēlojamāku būtni. Mēs dzīvojam šajā skaistajā mājā, kas tagad pieder viņai ar visiem dārziem, laukiem, zirgiem, ar visu, ko gribam, un tagad mēs varētu baudīt dzīvi, bet viņa ir tāda. Kāpēc gan viņa nevar tikt galā ar savu pagātni? Nu jau pat es sāku justies slikti. Ko lai mēs darām? Petula ierējās. Dažkārt man gribas viņu hipnotizēt, lai viņa justos labāk, bet es taču nevaru hipnotizēt pati savu māti, Petula, vai ne? Petula aplaizīja lūpas. Mollija sasita plaukstas. Tu taču saprati, Petula! Varbūt viņai nav pareizs uzturs.

Petula iesmilkstējās, it kā piekrītot, ka tieši šeit slēpjas jautājuma būtība, un tā, nolēmusi, ka mātei vajadzīgas tikai labas brokastis, Mollija izgāja no viesistabas. Abas kopā devās caur bonzaikoku galeriju, kur visās sienas nišās uz elegantiem galdiņiem atradās četrsimt gadus veci miniatūri japāņu kociņi. To rindas veda lejup uz akmenī kalto grandiozo Laika kāpņu telpu, kur simtiem pulksteņu pie sienām ar savu tikšķēšanu radīja nežēlīgu troksni.

Kāpņu telpas logs bija neiedomājami milzīgs, un pa to iespīdēja aukstā janvāra dienas gaisma. Mollija pie­meta roku pie pieres, palūkojoties uz piebraucamo ceļu ārpusē. Uz grants celiņa stāvēja balta ķerra, kurai sānos bija piestiprināts liels uzraksts:

ZAĻIE PIRKSTI

Dārzniecība, kurai var uzticēties