Monika un mežs

-     Pavisam nelabi? Tā kā Benam pēc ziepjūdens? Monika jautāja.

-     Kā Benam pēc kā? Meža Veča nesaprata, un Monika pastāstīja viņai, kā Bens reiz bija nolēmis izdzert vannu un kā tas viss bija beidzies. Meža Ve­ča, noklausījusies stāstu, iespurdzās: To jau no viņa varēja sagaidīt…

Labu laiku abas sēdēja un ēda šokolādi, kamēr Bens gulēja turpat līdzās un ik pa brīdim gari nopūtās. Ar radio viņam galīgi nebija veicies. Likās, ka pie­peši visa pasaule gribēja vai nu tikai jodelēt, vai plinkšķināt klavieres, un tās jau nu nebija viņa suņa ausij tīkamākās skaņas.

Visbeidzot Meža Veča savāca netīros traukus un aiznesa tos uz virtuvi. Mo­nika dzirdēja, kā viņa tos ar lielu troksni iesviež izlietnē. Un tad Meža Veča at­kal parādījās istabas durvis. Ejam! viņa uzsauca. Nav ko vilkt to lietu ga­rumā, citādi vēl tava vecāmāte aizklīdis līdz nezin kurienei!

-     Vai tad tu traukus nemazgāsi? Monika jautāja.

-    Nē, attrauca Meža Veča. Lai tie drusku pakalst. Un varbūt, kamēr mēs būsim projām, atnāks kāds rūķītis un tos nomazgās…

-     Te ir rūķīši? Monika pārsteigta iesaucās.

-    Vispār jau nav manīti, Meža Veča negribīgi atzina. Bet vienmēr jau var cerēt, ka kāds, neviena nepamanīts, tomēr te klejo. Kā tava vecmāmiņa, vi­ņa vēl iesmējās.

Tad viņa apcirtās riņķi uz papēža un aizskrēja.

Monika metās viņai pakaļ, un Bens, pielēcis kājās, savukārt aizmetās pakaļ Monikai.

Kad Monika un suns izskrēja laukā, Meža Veča viņus jau gaidīja.

-     Un kur mēs tagad iesim? Monika jautāja.

-      Mēs neiesim, teica Meža Veča. Es esmu par vecu, lai cauru dienu skraidītu apkārt. Mēs izmantosim transportu.

-     O! iesaucās Monika. Vai tev ir mašīna?

-     Kas? brīnījās Meža Veča. Nē, viņus nesauc par Mašīnu ne vienu, ne otru. Runādama viņa bija sākusi iet ap māju, un Monika gāja līdzi. Viņus vispār nesauc nekā.

Kad viņas bija izmetušas līkumu līkumus ap visiem mājas negaidītajiem stū­riem un kad Monika bija vairākas reizes paklupusi pret kādu no kāpņu apak­šējiem pakāpieniem, kas bija apauguši ar zāli un sūnām tā, ka tos vairs neva­rēja pamanīt, Meža Veča beidzot apstājās. Viņas laikam atradās mājas otrajā pusē, un tur, par lieliem brīnumiem Monikai, bija neliels aplociņš, pa kuru slāja divi mazi ēzelīši.

-     Transports, teica Meža Veča un pamāja uz ēzelīšu pusi.

Monika iesmējās. Vai tad tas ir kāds transports? viņa jautāja. Tie ir ti­kai divi sīciņi ēzeliši.

-    Tev un man viņi ir pietiekoši lieli. Un Bens var skriet pats savām kājām. Galu galā viņam to ir veselas četras vairāk nekā vajadzīgs…

Bens ierējās. Viņam nepavisam nelikās, ka viņam būtu vairāk kāju nekā va­jadzīgs…

Ēzelīši nesteidzīgi tipināja uz riņķi. Tie bija jauki, brūni ēzelīši ar milzīgām, pūkainām ausīm. Izskatījās, it kā ausīm piemistu pašām sava saprašana, jo lai­ku pa laikam kāda no tām noraustījās, un tad viens vai otrs ēzelītis, kuram tad nu attiecīgā auss piederēja, izbrīnā nosprauslājās un sāka skatīties uz visām pu­sēm vai tik auss klusām nelāvās kaut kur prom…

Meža Veča nez no kurienes bija sadabūjusi divas kakla siksniņas ar tādiem kā rokturīšiem un tagad, piegājusi pie aploka vārtiem, nošmaukstināja ar lūpām. Ēzelīši pacēla galvas, un viņu purniņos bija tik neviltots pārsteigums, it kā viņi tikai nupat būtu savu saimnieci pamanījuši. Droši vien viņi bija bijuši tik aizņem­ti, uzmanot savas ausis, ka nebija bijis laika pievērst uzmanību kam citam.

Meža Veča saņēma vienu ēzelīti aiz garās, pūkainās auss un vieglītiņām pa­vilka to uz savu pusi. Ēzelītis sākumā atspērās ar visām četrām, bet tad, laikam nodomājis, ka auss taču galu galā var arī notrūkt, pietipināja pie Meža Večas. Tā aplika viņam ap kaklu siksniņu un tad tāpat pievilināja otru ēzelīti.

-     Gatavs ir, paziņoja Meža Veča. Varam jāt.

Viņa atvēra aploka vārtus un, turot ēzelīšus aiz siksniņu rokturiem, izveda tos laukā. Ēzelīši slāja pavisam nesteidzīgi, nokārtām galvām likās, ka tie tik tikko spēj kustināt kājas…

Monika sarauktu pieri viņus vēroja un tad teica: Neizskatās, ka uz taviem ēzeļiem varētu jāt.

-    Tieši tāds ir viņu nolūks tādiem izskatīties, smīnēdama paskaidroja Me­ža Veča. Viņi ir varen viltīgi, šie mazie, mīļie ēzelīši… Bet es viņus pazīstu pārāk labi. Patiešām, viņi nemaz tik gudri nav, ja domā, ka es vēl varētu uzkerties uz šādām vinu viltībām.

Viens ēzelītis laikam nojauta, ka runāts tiek par viņiem, un tagad pavisam nedaudz paslēja uz augšu vienu pūkaino ausi, lai labāk varētu sadzirdēt.

Meža Veča pabakstīja uz viņu ar pirkstu un sazvērnieciski pačukstēja Moni­kai: Redzi? Vai tagad saproti, ko es domāju?

Monika pamāja. Ēzelītis nolaida ausi un atkal izskatījās tikpat nelaimīgs un izmocīts kā pirmīt. Bet Meža Veča nebija piešmaucama. Veikli viņa uzsēdās mugurā vienam ēzelītim un, turēdama otru aiz siksniņas, sauca Monikai: Rā­pies tik viņam mugurā!

Monika tā ari darīja. Līdzko viņa bija ēzelītim mugurā, likās, it kā viņa mu­guriņa ieliektos. Monika izbijusies vaicāja Meža Večai: Vai es neesmu viņam par smagu? Varbūt man labāk vajadzētu iet kājām?