Monika un mežs

Saule bija nolaidusies nu jau pavisam zemu, tā ka vairs nejaudāja pat izrai­bināt mežu ar savu sārti zeltaino gaismu. Tagad visas krāsas šķita kā sabiezē­jušas un tādējādi kļuvušas tumšākas. Un tumši brūnie priežu stumbri un zaļga­nā sūna ar šur un tur izsvaidītajiem baltajiem ķērpju pikučiem, kas arī šķita kļu­vuši pelēcīgi, piepalīdzēja krēslai ienākt mežā.

Priekšā starp priedēm kaut kas spīdēja.

Apkārt silti dzeltenīgajai gaismai atdzīvojās arī viss pārējais, un priežu mizas atguva savu zeltaino mirdzumu, bet ķērpji atgādināja dīvainus, baltus radīju­mus, kas likās rāpojam pa zaļgano sūnu paklāju.

Tuvāk piejājot, kļuva redzams, ka gaisma nāk no kādas nelielas mājiņas lo­ga. Šī nu gan bija gluži parasta māja un nepavisam nelīdzinājās Meža Večas torņu, piebūvju un trepju pārblīvētajai mītnei. Māja bija celta no akmens, un tai bija tumši sarkans, no vecuma apsūnojis dakstiņu jumts.

-     Kas tur dzīvo? jautāja Monika.

-     Kam vien ienāk prātā, teica Meža Veča. Pārsvarā tur mīt Mežsargs. Bet, kad viņš dodas kādā no saviem lielajiem Klejojumiem, mājā var apmes­ties kāds, kurš tobrīd to visvairāk vēlas. Mežs ir pilns ar visādiem radījumiem, kas uzskata to par lielu godu kaut reizi dabūt padzivot Mežsarga mājā.

-     Ko tad tas Mežsargs sargā? vaicāja Monika.

-     Mežu, ko gan citu, attrauca Meža Veča. Šad un tad kādai priedei var uznākt luste kaut kur aizmaldīties. Un tad jau ir vajadzīga liela meistarība, lai aizmānītu viņu atpakaļ…

Monika klausījās un nevarēja vien nobrīnīties. Kas tās par priedēm, kas klejo apkārt savā nodabā?

-     Vai priedes vien tā mēdz darīt? viņa jautāja.

-     Ak, nē, ko tu! iesaucās Meža Veča. Visi koki ir diezgan traki blandoņas. Bet priedēm tas niķis uznāk visai bieži. Un tad Mežsargs dabū pamatīgi noskraidīties, kad viena tāda priede, nolēmusi izmest kādu līkumu, joņo riņķī pa visu mežu…

-     Ooo…! novilka Monika. Viņa nevarēja izdomāt, ko tur citu varētu teikt.

Tikmēr Meža Večas ēzelītim, šķiet, vienmuļā rikšošana beidzot bija pagalam

apnikusi. Tas apstājās un vairs nekustēja ne no vietas.

Monika ar savu ēzeli pajāja kādu gabalu uz priekšu, bet tad, sapratusi, ka neviens viņai neseko, apstājās un apgriezās riņķī.

Meža Veča strostēja savu ēzeli, sauca viņu par slinkumpūzni un raustīja vi­ņa kakla siksniņu, bet ēzelītis tikai nokāra galvu tik zemu, ka pūkainās ausis gandrīz slaucīja zemi, un palika stāvam. Visbeidzot Meža Veča nokāpa no ēzelīša, saņēma viņu aiz siksniņas un vilka uz priekšu. Bet ēzelītis atspērās sūnās ar visām četrām un nebija izkustināms.

Meža Veča dusmīgi glūnēja uz ēzelīti.

-     Nu vēl pavisam mazu gabaliņu, viņa sauca. Paskat, redz, kur aiz ko­kiem tā gaismiņa tas taču gluži kā ar roku aizsniedzams!

Ēzelītis uz vienu mirkli pacēla galvu, lai paraudzitos uz gaismiņas pusi, bet tad atkal nodūra acis un izlikās aizmidzis. Viņš droši vien nodomāja, ka, ja jau tas tepat vien ir, tad Meža Večai ēzelis vairs nav nepieciešams…

Meža Veča gan tā nedomāja. Viņa negribēja atstāt savu ēzelīti te vienu pašu meža vidū, bet ari piedabūt to kustēties viņa nespēja.

Bens, piešķiebis galvu, tā ka viena auss stāvēja izslieta gaisā, bet otra pa­lika noļukuši, stāvēja turpat netālu un ar interesi gaidīja, kas nu būs.

Kad Meža Veča bija izmēģinājusies visādi, bet bez jebkādiem rezultātiem, viņa beidzot atmeta ar roku un ķērās pie galējā līdzekļa.

Uzmanīgi viņa saņēma vienu ēzelīša ausi un viegli to pavilka. Ēzelītis, sapra­tis, ka kaut kas nelāgs notiek ar viņa ausi, vienā mirklī uztrūkās no snaudiena un izbijies nosprauslājās.

Meža Veča pavilka ausi vēl mazliet.

Ēzelītis negribīgi paspēra vienu mazītiņu solīti uz priekšu.

Meža Veča vēl drusciņ pavilka ēzelīti aiz pūkainās auss.

Ēzelītis nopūtās un sāka tipināt uz Meža Večas pusi. Meža Veča atvieg­loti uzelpoja un kopā ar ēzelīti, kuru tā joprojām turēja aiz auss, panāca Moniku.

-     Nav labi viņus raustīt aiz ausīm, viņa paskaidroja. Tām var izkrist spal­va, un tad tās vairs nebūs pūkainas un pastāvīgi stāvēs noļukušas. Bet dažreiz tas ir vienīgais veids, kā piedabūt viņus kustēties…

Monika iedomājās, kāds izskatītos ēzelītis ar plikām un nokārušamies ausīm. Tad viņš izskatītos pēc baseta, viņa pie sevis nodomāja… Varbūt arī Benu, ka­mēr viņš vēl bija kucēns, kāds bija plūkājis aiz kreisās auss, un tāpēc tā visu laiku bija noļukuši…?

Saule bija paslēpusies aiz kāda pakalna, un tumsa līda laukā no krūmu biež­ņām, egļu sila, ieplakām un lapsu alām, iekrāsodama mežu zilgani pelēcīgu. Tikai Mežsarga mājas logs joprojām dzelteni spīdēja cauri strauji satumstošajam mežam.

Ēzelīšiem krēslā bija pagrūti kaut ko saskatīt, un viņi gāja pavisam lēnām, laiku pa laikam paklupdami pār kādu priedes sakni vai zemes izcilni. Visbei­dzot viņi bija aizklumburējuši līdz mājas durvīm, un Meža Veča, nokāpusi no sava ēzelīša, trīs reizes sparīgi uzsita pa brangajām ozolkoka durvīm un nela­bā balsī iebrēcās: Tā esmu es! Laid iekšā!