Monika un mežs

Monika iekāpa vannā. Protams, ka viņai ne prātā nenāca izmantot nejēdzī­go, veco bļodu. Tā izskatījās briesmīgi netīra un pie tam vēl nedaudz ierūsējusi.

-     Un vecāmāte gribēja, lai es tādā mazgātu Benu, Monika dusmojās. Lai viņa pati tajā mazgājas, ja viņai tā tik ļoti patīk, bet Bens ies dušā!

Bens, izdzirdot vārdu «duša», ieņurdējās. Tas nesolīja neko labu…

Šovakar Monika ne reizi neiedomājās ne par mežezeru, nedz par koraļļu ri­fiem. Tagad nekādām fantāzijām vairs neatlika laika pārāk daudz kas brīnu­mains notika īstenībā…

Bridi pagulējusi vannā, viņa žigli nomazgājās un izrāva vannas korķi. Tad vi­ņa atgrieza dušu un noskalojās. Bens tikmēr šausmās blenza uz ūdens straumēm, kas plūda no garās, tievās šļaukas uzgaļa. Viņa ļaunākās nojautas sāka piepildī­ties… Iesmilkstējies viņš mēģināja palīst zem vannas, bet tur jau bija pilns ar kaut kādām bļodām, un Bens pat pie labākās gribas nevarēja tur iespraukties.

Tajā brīdī Monika viņam bargi uzsauca: Ben! Šurp!

Bens ieņurdējās un atmuguriski atkāpās līdz durvīm.

Pa to laiku ūdens strauji aizplūda no vannas, un Monika juta, ka kuru katru mirkli viņa var tikt ierauta caurumā. Un viņa ne par ko nevēlējās doties uz me­žiem bez Bena.

-    Ben PIE MANIS! viņa kliedza, un Bens, tāda uzbrēciena pārsteigts, lē­nām sāka tuvoties vannai.

-     Ātrāk, Ben… ĀTRĀK!!! sauca Monika, juzdama, ka viņu sāk vilkt uz vannas cauruma pusi.Visbeidzot Bens, pamanījis, ka Monika slīd projām, ieriedamies ielēca pie viņas vannā…

Pār viņiem nolija pēdējās dušas šaltis, un tad jau viņi bija Mežā.

CETURTĀ NODAĻA acs

psveicu ar atgriešanos, sacīja Meža Veča un pa­svieda Monikai dvieli. Bens paskrēja gabaliņu tā­lāk un nopurinājās, izgriezdams savu kažoku glu­ži kā centrifūgā.

Ļoti slapjš pārvietošanās veids, sacīja Mo­nika, ietinusies dvieli un izgriezdama matus. Ari Benam. Viņam, zini, tas briesmīgi nepatik… Un šovakar patiešām viņam vairāk būtu noderējusi zobu iztīrīšana…

-               Par ko tu runā? nesaprata Meža Veča, un Monika viņai izstāstīja, kā Bens bija knakstījies ap kanalizācijas lūku.

Meža Veča ar pretīgumu noraudzījās uz suni tā, it kā tas būtu pats netīrīgā­kais radījums visā pasaulē. Bens, Meža Večas skatienu pilnībā pārpratis, me­tās viņai klāt, luncinādams asti tik spēcīgi, ka suņa dibens gorījās līdzi, bet šļa­katas no vēl arvien slapjās astes šķīda uz visām pusēm.

-     Apžēliņ…! iesaucās Meža Veča un palēca malā.

-              Ben, pie manis, Monika uzsauca sunim, un tas, tikpat līksmi luncinādamies, tagad metās pie savas saimnieces.

Paskatoties apkārt, Monika secināja, ka šoreiz viņi uzreiz nokļuvuši pie Me­ža Večas mājas. Tur jau tā stāvēja viņiem aiz muguras, sliedama pret zilajām debesīm savus neskaitāmos tornīšus. Kāpnes izskatījās vēl ļodzigākas, mājas stūri vēl asāki, un pati māja vēl šķībāka nekā vakar.

-               Šodien mums atkrīt gājiens līdz manai mājai man izdevās precīzāk no­tēmēt. Un tas ir labi, jo mums ir maz laika… tik daudz kas jāpaspēj… runā­ja Meža Veča un tad pamanīja, ka Monika vēl joprojām stāv, ietinusies dvielī.

-     Ko tu neģērbies? viņa tai uzsauca.

-     Man nav drēbju, atsaucās Monika.

-              Ko? Ak tā… Meža Veča pagriezās un aizskrēja uz māju. Pēc neilga brī­ža viņa atkal parādījās, nesdama Monikas vakardienas drēbju kārtu. Monika žigli tās uzģērba un bija gatava ceļam.

-     Kur mēs šodien iesim? Atkal pie Mežsarga?

-               Jā. Šodien tur būs savākti arī pārējo trīs vecmāmiņu mazbērni, un, kas zina, varbūt arī kāda vecmāmiņa būs parādījusies…

-     Un, ja nebūs?

-     Ja nebūs, mums, saprotams, nāksies iet viņas meklēt…

Viņas devās uz mājas pusi, un Monika nodomāja, ka viņas iet pakaļ ēzelīšiem. Kādu bridi viņa klusēdama domāja un tad vaicāja: Vai Mežs ir liels?

-     Vai tava pasaule ir liela? atvaicāja Meža Veča.

-     Milzīga, teica Monika.

-     Nu redzi… Ari Mežs ir milzīgs.

-     Un kā mēs tādā milzīgā Mežā sameklēsim četras mazītiņas vecmāmiņas?

-     Kas tev liek domāt, ka viņas ir mazītiņas? brīnījās Meža Veča. Tu var­būt neticēsi, bet man ir gadījies tikties ar tādām vecmāmiņām, kas augumā pārspēj pat Mežsargu…

-     Ej nu ej? Monikai patiešām bija grūti kaut kam tādam noticēt. Tad nu gan tās bija vecmāmiņas… Un kādiem tādā gadījumā jābūt mazbērniem…? Monika ļoti cerēja, ka viņas pašas vecmāmiņa nebūs ne uz pusi tik gara kā Mežsargs…

-     Vienalga… viņa visbeidzot noteica. Es tik un tā nesaprotu, kā jūs vi­ņas atrodat.

Meža Veča sākumā neko neatbildēja un tad ļoti izvairigi atteica: Hmmm… Nu redzi, ir dažas vietas, kur ir daudz lielākas iespējas sastapt vecmāmiņas ne­kā citās vietās…

-     Kādās vietās? nesaprata Monika.

-     Tad jau redzēsi, nav ko mani pratināt, diezgan asi noteica Meža Veča.

Monika nobrīnījās, bet vairāk neko nejautāja, jo izskatījās, ka Meža Veča nav noskanota viņai neko stāstīt.