Monika un mežs

-    Tā, tā, tā… viņa purpināja, šaudoties ap karieti. Visas asis kārtībā, rite­ņi turas labi, korpuss ari… viņa piesteidzās pie priekšējā paneļa un kādu bridi ap to knibinājās. Kaut kas viņu laikam neapmierināja, jo viņa sarauca pieri un bridi stāvēja, saspringti domādama. Tad viņa iešāvās atpakaļ šķūnī un pēc pāris mirkļiem atkal izskrēja ārā, vicinādama rokā varenu uzgriežņu atslēgu. Pieskrēju­si pie karietes, viņa palida tai apakšā un ņēmās tur ķimerēties, kamēr Monika pacietīgi stāvēja un gaidīja. Tomēr karietes pārvietošanās veids nedeva viņai mie­ru, un viņa beidzot pajautāja: Un ko mēs liksim tai priekšā ēzelīšus, vai?

Meža Veča pabāza galvu no karietes apakšas. Ko? Kādus vēl ēzeļus? vi­ņa apstulbusi jautāja.

-     Kā tā kariete tiks uz priekšu? Vai tu tur domā kādu iejūgt?

Meža Veča lūkojās uz Moniku tā, it kā meitene būtu zaudējusi prātu. Apžēliņ! viņa sauca. Apžēliņ! Vai tu maz saproti, ko runā? Ja es šos te ēzeļus aizjūgtu karietei priekšā, vai tu zini, kas ar viņiem notiktu? Vai tu zini?

Monika nezināja.

-     Kariete viņus vienkārši nobrauktu!

Monika tomēr tam kaut kā nespēja noticēt. Kā vispār šāda kaste varēja kus­tēties, pie tam vēl pati no sevis…?

Meža Veča kādu bridi neizpratnē blenza uz meiteni un tad atkal pazuda zem karietes.

Kad pēc kāda laika viņa beidzot izlīda, viņa bija nomūrējusies melna līdz au­sīm. Tomēr likās, ka tas viņai pārlieku nerūp, jo viņa tikai apslaucīja rokas gar svārkiem, iesvieda uzgriežņu atslēgu atpakaļ šķūni, kur tā ar džinkstoņu iekri­ta kopējā kaudzē, un ielēca karietē.

-     Braucam, braucam! vina sauca. Ieņemiet labākās vietas!

Benam tas nebija divreiz jāsaka, un, ielēcis karietē, viņš tūlīt pat iekārtojās priekšējā sēdeklī blakus Meža Večai. Izkāris mēli un elsdams viņai virsū karstu elpu, suns likās ļoti ieinteresēts paneļa izpētīšanā, bet tad Meža Veča nogrūda vinu no sēdekļa.

-     Fui! viņa iesaucās. Tu vēl joprojām smirdi vienkārši drausmigi! Ej uz aizmuguri.

Suns apvainojies pārlēca pāri priekšējam sēdeklim un nogūlās zemē, vairs neizrādīdams par karieti ne mazāko interesi.

Monika atšķirībā no Bena par paredzamo braucienu tik lielā sajūsmā vis ne­bija. Ļoti uzmanīgi viņa iekāpa un apsēdās līdzās Meža Večai, kur pirmīt bija sēdējis Bens. Meža Veča tikmēr grābstījās gar paneli, spaidīdama kaut kādas pogas un raustīdama sviras, līdz kariete izdvesa nopūtai lidzīgu skaņu.

Meža Veča kaut ko nomurmuļoja un padarbojās vēl mazliet ap kādu sviru.

Kariete nožagojās un apklusa.

Meža Veča nolamājās un izlēca laukā. Pieskrējusi pie karietes sāniem, viņa atrāva vaļā kādu lūciņu un palūkojās tajā… Velna milti! viņa iebrēcās. Su­la beigusies!

Monika pagriezās un paskatījās uz Meža Veču, kas stāvēja pie karietes un saspringti berzēja rokas.

-     Un ko tas nozīmē, ka sula ir beigusies? viņa piesardzīgi jautāja, jo likās, ka Meža Veča ir sevišķi jūtiga uz visu, ko varētu iztulkot kā nezināšanu attiecī­bā pret karieti.

-     Neko īpašu… īgni sacīja Meža Veča. Tikai to, ka mēs nekur netiekam.

-     Varbūt tad jau labāk mest mieru karietei un jāt ar ēzelīšiem?

-     Nekad mūžā! Meža Veča piepeši sasparojās. Ar ēzeļiem mēs vienalga tiksim tur daudz vēlāk. Ātri jāsadabū sula. Nāc palīgā!

Monika tūlīt izkāpa no karietes. Bens, joprojām sabozies uz Meža Veču par to, ka tā bija viņu aizsūtījusi sēdēt aizmugurē, arī izklumburēja ārā. Bet Meža Veča jau atkal bija pazudusi šķūnī un ņēmās pa to tā, ka grabēja vien. Monika piesardzīgi pavēra durvis un palūkojās šķūnītī.

-    Palīdzēt? viņa jautāja, bet tad kaut kas ar šausmīgu troksni gāzās viņai virsū.

-     Pamūc malā! brēca Meža Veča, un Monika atsprāga nost.

Un tad jau Meža Veča bija sadabūjusi to, ko meklējusi, un iznāca no šķūņa, nesdama kaut ko, kas izskatijās pēc pamatīga urbja, kā arī pāris tievas cauru­lītes un vairākas palielas kannas. Viņa aizelsusies nosvieda to visu zemē un pa­bakstīja urbi. Tas neganti ierūcās un sāka darboties. Meža Veča apmierināti nokrekstējās un atkal to izslēdza.

-     Nu tā, viņa sacīja. Tagad ņem urbi, un ejam uz mežu. Jādabū sula tik ātri, cik vien iespējams… Mežsargs droši vien jau sen mūs gaida…

Monika paņēma pāris kannas un caurulītes, līdz viņai bija pilnas rokas, pā­rējo savāca Meža Veča. Ari Bens pieskrēja un gribēja palīdzēt nest kannas, bet Meža Veča vinu aizdzina.

-     Nekā nebija, viņa sacīja. Labāk es pārstiepšos, nekā ļaušu tev ņemt kannas savos netīrajos zobos…

Bens atkal apvainojās un visiem pa priekšu ieskrēja mežā. Viņam pakal, apkrāvušās līdz acīm ar kannām, caurulēm un milzīgo urbi, nāca Monika un Meža Veča.

Mežs aiz šķūnīša bija tumšs un brikšņains. Vietām nācās lauzties cauri veselām alkšņu audzēm, un tas, stiepjot milzīgās nešļavas, nemaz nebija tik viegli.

-      Negals, negals… pukojās Meža Veča. Alkšņu arī saskrējis ka biezs… Un izskatās, ka šie vairs nemaz nedomā do­ties projām, tā ka pūpēžveidīgajiem jau ir par vēlu…

-      Kā tā? jautāja Monika. Ko pūpēžveidīgie var izdarīt krūmiem?