Monika un mežs

Tajā brīdī kariete nosprauslājās, kaut kas izlidoja no izpūtēja un ar mīk­stu būkšķi iekrita mētrās. Meža Veča strauji nobremzēja un paskatījās atpa­kaļ. Arī Bens, pieslējies kājās un uzlicis priekšķepas uz pakaļējā sēdekļa, blenza pāri karietes aizmugurei un skaļi rēja. Mētrās gulēja kaut kas netīri pelēks. Tad, izdvesis kaut ko līdzīgu pīkstienam, tas sakustējās un aizvilkās prom.

-     Tfu! iesaucās Meža Veča. Atkal pūpēžveidīgais! Nudien man sāk lik­ties, ka šajā Mežā kaut kā ir par daudz vai nu manis, vai nu jenotu un pūpēžveidīgo… Pēdējā laikā mums visiem kopā šeit vietas vairs nepietiek…

-     Ko viņš darīja izpūtējā? brīnījās Monika.

-    Kas viņu zina… Nekad neesmu centusies izprast pūpēžveidīgo uzvedību… Ir ļaudis, kas to pēta, bet man šķiet, ka tā ir tīrā māžošanās kas nu tādiem radījumiem vispār var būt, ko pētīt…?!

Viņa paraustīja sviru, un kariete atkal izkustējās. Bens piesardzīgi apgūlās zemē starp sēdekļiem, un Monika sagrāba rokturi, kamēr kariete turpināja draiski lēkāt pāri saknēm.

Pēc kāda laika Monika nedaudz pierada pie karietes drausmīgās kratīšanās un atlaida rokturi mazliet vaļīgāk, jo no briesmīgi ciešās iekrampēšanās tajā vi­ņai jau sāka smelgt pirksti. Līdzko kariete sāka kustēties kaut nedaudz vienmē­rīgāk, ari Meža Veča atslāba un pievērsās Monikai.

-     Ir vēl kāda lieta, viņa ieminējās. Vecmāmiņu ķeršana var ieilgt… Sa­proti, šķiet, ka mēs pilnīgi noteikti neatradīsim viņas vienā dienā vai pat vienā nedēļā. Dažreiz tas notiek ātrāk, dažreiz lēnāk, bet fakts ir tāds, ka tas var ilgt pat mēnešiem. Un nebūtu ērti visu laiku tevi pārvietot šurpu turpu… Tas pats attiecas ari uz visiem pārējiem bērniem vajadzētu, lai jūs uz kādu laiku pār­vāktos uz šejieni.

Meža Veča apklusa.

Monika ari klusēja un domāja par Meža Večas teikto. Bet, ja es te palik­šu ilgāku laiku, viņa lēnām sacīja, tad taču es nevarēšu atgriezties mājās ta­jā pašā mirklī, kad es pazudu no turienes?

-     Nē, protams, ka ne, atteica Meža Veča. Bet lielākā pārbīde, ko mēs varam pieļaut, ir: viens mēnesis viena diena.

-     Ko tas nozīmē?

-     Tas nozīmē, ka, ja tu te paliec aptuveni mēnesi, tad aizkavēšanās ir ap­mēram par vienu dienu. Tātad tu atgriezīsies mājās dienu vēlāk. Ja tu te pa­liec pusgadu, tu atgriezies apmēram sešas dienas vēlāk. Vai skaidrs?

-    Skaidrs, atteica Monika. Un kā lai es izskaidroju savējiem tās sešas vai cik tur dienas?

-Ā, to nu gan es protu nokārtot! iesaucās Meža Veča. Neba jau nu tu esi pirmais bērns, kam es esmu gudrojusi prombūšanas iemeslus.

-     Un kā tev veicās? painteresējās Monika.

-      Bez mazākās aizķeršanās! palielīja^ Meža Veča. Vēl nav bijis tāds bērns, kuru viņa aizbildņi, vai kas ruTKuram bija, nebūtu palaiduši. Garākais laiks, ko es esmu panākusi kādam bērnam, ir desmit dienas. Mūsu izpratnē desmit mēneši… viņa lepni piebilda.

-     Jocīgi… sprieda Monika. Jocīgi, ka viņi laiž bērnus uz tādu Mežu kā šis, kur ir pilns ar pūpēžveidīgajiem un visu citu…

-     Nu vai zini! sašutusi iesaucās Meža Veča. To taču viņi, saprotams, ne­uzzina! Vai tad tu domā, ka es viņiem uzrakstu lūdzu, atlaidiet savu bērnu uz gadu uz Mežu, kur viņam būs jāpiedalās savas vecmāmiņas atrašanā… pro­tams, ļoti iespējams, ka viņu līdz nāvei pārbiedēs pūpēžveidīgais… vai varbūt kāds jenots ievilks viņu savā alā… un vispār būtu ļoti noderīgi, ja jūs viņam ie­dotu līdzi kādu pārīti granātu pašaizsardzības nolūkos…

-     Vai tad ir tik ļauni? izbijusies jautāja Monika.

-    Protams, nē! nosprauslājās Meža Veča. Es parasti rakstu, ka kāda bērna draudzene vai draugs aicina viņu pie sevis piemēram, uz laukiem… Tas vienmēr nostrādā! Galu galā, parasti jau šo bērnu aizbildņiem (ja vien tie nav viņu īstie ve­cāki) tik ļoti nemaz nerūp, kur bērns paliek… viņa nedaudz skumji piebilda.

Monika iedomājās savu vecomāti un nosprieda, ka te nu Meža Večai ir pil­nīga taisnība. Viņas vecāmāte droši vien tādu vēstuli pat neizlasītu līdz galam un palaistu viņu kaut vai uz pašu pasaules malu…

Piepeši Meža Veča iebrēcās un parāva kādu kloķi. Kariete, nežēlīgi čīkstē­dama, tūdaļ apstājās tik spēji, ka Bens izšļūca pa apakšu priekšējam soliņam un atdūrās pret Monikas kājām, savukārt Monika un Meža Veča tik tikko ne­nokrita no sola.

Viņi bija sasnieguši egļu biezokni, un Meža Veča bija nobremzējusi pēdējā mirklī ja tas būtu noticis kaut sekundi vēlāk, viņi būtu iebraukuši pa taisno pašā biezoknī, un, pat ja kariete nebūtu ietriekusies kādā stumbrā, tā noteikti iemudžinātos egļu zaros tā, ka pienāktu rīts, iekams tiktu atkal atbrīvota.

-     Fū… atviegloti uzelpoja Meža Veča. Tā iet, kad stūrējot aizpļāpājas… tik tikko neizraisīju avāriju…

-     Kā mēs tiksim tur cauri? jautāja Monika.

-     Mēs nemēģināsim tikt tur cauri tas nemaz nebūtu izdarāms, atteica Meža Veča. Mēs brauksim apkārt.

Monika šaubīgi paraudzījās uz tumšo biezokni. Neizskatījās, ka tam varētu apbraukt apkārt vismaz no tās vietas, kur viņas pašlaik atradās, nevarēja re­dzēt, kur biezoknis beidzas. Tas stāvēja viņām priekšā kā augsta, zaļi melna un pilnīgi neapbraucama siena.