Monika un mežs

Kad Ralfs nelasīja grāmatu, Arvils nespēlējās ar saviem zvēriņiem, Monika nekala plānus par vecmāmiņām un Ruta bija metusi mieru saviem treniņiem, viņi visi kopā gāja uz netālo mežezeru peldēties. Un Monika secināja, ka tas ir

vēl jaukāks nekā tas, ko viņa bija iedomājusies…

*

Bija pagājis apmēram mēnesis, kopš viņi bija ieradušies Mežā, bet joprojām nekas nebija mainījies. Meža Veča un Mežsargs turpināja apspriesties, un Moni­ka aizvien teica sev, ka jāiemēģina Acs, bet tā ari nevarēja saņemties to izdarīt.

Mežā vasara pamazām gāja uz beigām pēc Meža Večas vārdiem, tuvojās septembris, bet laiks joprojām saglabājās silts un rāms. Ezers bija stipri uzsilis, un bērniem peldoties likās, ka viņi peldas milzīgā vannā. Un kaut ari laiks it nemaz neliecināja par to, ka tuvotos rudens, vakari pienāca arvien ātrāk, un siltajās naktīs pie debesīm parādījās arvien vairāk zvaigžņu, bet mēness suņusēnes egļu biezoknī spīdēja tik spoži kā vēl nekad…

Kādā vēlā pēcpusdienā visi atkal devās uz ezeru peldēties. Diena bija pade­vusies diezgan svelmaina tā vien likās, ka briest negaiss, kaut ari debesis bi­ja koši zilas un pat pamalē nemānijā neviena paša mākoņa. Bija tik karsts, ka visi putni un kustoņi bija nolīduši kaut kur ēnā un vēsumā. Visapkārt valdīja ne­parasts klusums, un bērnu soļi likās esam vienīgās skaņas visā apkārtnē.

-     Jocīgi iedomāties, ka pie mums mājās tagad ir riebīgs, auksts oktobris, ieminējās Ralfs, aizsperdams no takas kādu sausu priedes zaru.

Sūnas bija tā izkaltušas, ka čaukstēja vien, un visiem bērniem kājās bija san­dales ja pa sūnām gāja ar basām kājām, tās grieza kā ar nažiem…

-    Drīz jau arī šeit būs rudens, sacīja Monika. Kaut gan, protams, nemaz neizskatās…

Bens, priecīgi luncinādamies, lēkāja viņiem apkārt. Šodien nemanīja nevie­nas lapsas, ne jenota, ko būtu vērts patrenkāt. Un vispār bija tik karsts, ka ne­bija jau arī nekāda prieka kādu trenkāt…

Rutai pakaļ tecēja mazais jenots, kas pa šo mēnesi bija nedaudz paaudzies. Viņu Bens neaiztika viņš zināja, ka jenots pieskaitāms pie «savējiem». Savu­kārt visiem aizmugurē, kuplo asti pašāvusi gaisā, cilpoja milzīgā, pūkainā šinšilla, kuru Ralfs bija vairāk vai mazāk «pieradinājis».

Līdzko cauri koku stumbriem kļuva redzams ezers, tūlīt tapa skaidrs, ka tur kāds jau bija priekšā. Šis kāds sēdēja uz laipiņas un šūpoja kājas, šļakstināda­mies pa ūdeni, bet no tāda attāluma nevarēja izšķirt, kas īsti tas bija.

Bens paskrējās uz priekšu un, saspicējis ausis, aprauti ierējās.

-     Kas tur ir, Ben? klusām vaicāja Monika, pieliekusies pie suņa. Tas vēl­reiz tikpat īsi ierējās un tad pavēcināja asti.

Visi piesardzīgi devās tuvāk, jo likās, ka sunim īpašu pretenziju pret svešo nav, un tad jau nebija daudz ko bīties gan jau suns zina, ko dara.

Kad viņi pienāca tuvāk, bija skaidrs, ka uz laipas sēž meitene, kas varēja būt aptuveni viņu vecumā. Vispirms Ralfs bažīgi piebikstīja Monikai pie rokas, bez skaņas noplātīdams kādu jautājumu. Monika sākumā nesaprata, ko viņš grib, bet tad aptvēra Ralfs prasa, vai tas nevar būt kāds no aluķēmiem. Monika viņam čukstus paskaidroja, ka aluķēmi izskatījušies pavisam citādāk.

Piegājuši pie ezera, viņi apstājās. Svešā meitene jopro­jām švinkāja kājas pa ūdeni un, šķiet, pat nebija dzirdēju­si viņus pienākam.

-     Hei, uzsauca Ralfs.

Meitene satrūkās un strauji pagriezās.

Viņai bija melni, taisni un diezgan gari mati,

kas iemirdzējās zilgani, kad viņa apsviedās riņķī. Acis meitenei bija nedaudz ieslīpas un tik zaļā krāsā, kādā varēja būt tikai kaķa acis, bet āda iedegusi brūni zeltaina. Mugurā viņai bija īsa, zaļa kleita tādā pašā krāsā kā viņas acis, bet kājas bija basas.

-     Ak, šausmas! meitene iesaucās. Vai jūs vienmēr tā piezogaties?

Bens paluncināja asti un pieskrēja apsveicināties. Arī mazais jenots pieļepa-

toja meitenei klāt un nolaizīja viņai roku, bet šinšilla pēc neilgām pārdomām beidzot nolēma viņiem pievienoties.

Ralfs, Monika, Ruta un Arvils samulsuši stāvēja un noskatījās, kā visi viņu dzīvnieki sajūsmināti ielenc svešo meiteni. Beidzot Ralfs nosprieda, ka būtu kaut kas jāsaka.

-     Mēs… hmm… mēs esam…

-     Es zinu, kas jūs esat, zaļacainā meitene teica un pasmaidīja. Jūs esat tie, kas meklē vecmāmiņas. Vai ne? viņa smējās, vērodama pārējo bērnu ap­mulsumu.

-     Nu jā… Bet kā tu zināji? brīnījās Monika.

Meitene sēdēja uz laipiņas un kasīja Benam aiz auss, bet suns labpatikā bi­ja piemiedzis acis un paslējis gaisā purnu.

-     Ak, te vienmēr ir kādi bērni, kas meklē vecmāmiņas, vina attrauca. Dažreiz vairāk, dažreiz mazāk… Mēs jau esam pieraduši… Stāsta, ka agrāk tā neesot bijis, bet, kopš es sevi atceros, pa mūsu Mežu vienmēr ir klīdušas kā­das vecmāmiņas un vinu mazbērni…

-     Un vai vienmēr vecmāmiņas tika atrastas? pajautāja Monika un, aiztu­rējusi elpu, gaidīja, ko atbildēs meitene.

Viņa sarauca uzacis, kas bija tikpat melnas kā mati un kādu brīdi domāja. Tad papurināja galvu. Es neesmu īsti pārliecināta… viņa iesāka, bet man šķiet, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka viena vecmāmiņa tā arī netika atrasta.