Monika un mežs

-    To pašu sacīja arī Mežsargs… Un vai kāds zina, kas ar viņu noticis? jau­tāja Ralfs.

Meitene paraustīja plecus. Nu, klīst jau visādas runas… Bet tas viss ir ti­kai baumas, un to, kā ir īstenībā, neviens nezina. Un man šķiet nekad arī ne­uzzinās…

Bērni neviļus nodrebēja. Šajā Mežā notika kaut kas nelāgs, un šķita, ka tas ir sācies jau kādu laiku atpakaļ.

-     Bet kā tad jūs sauc? jautāja meitene, paņemdama klēpī jenotēnu. Bens greizsirdīgi ieņurdējās.

-     Es esmu Ralfs, teica Ralfs. Bet tie ir Monika, Ruta un Arvils.

-     Ahā. Es esmu Ērla.

-     Kur tu dzīvo, Ērla? jautāja Ruta.

-     Mežā. Es esmu no tiem, ko mēdz dēvēt par mežaļaudīm. Kaut gan mūsu tautu īstenībā sauc par radiksiem.

-     Kāpēc par radiksiem? brīnījās Ralfs.

-     Laikam tāpēc, ka mēs cieši turamies pie savām saknēm. Radix nozīmē «sakne», un mēs tāpat kā mūsu sensenie senči joprojām dzīvojam Mežā, tātad tur, kur ir mūsu saknes… Saprotiet?

-     Ēēē… Nu jā… nedroši novilka Ralfs.

-     Tam jau arī nav nozīmes, attrauca Ērla. Tik un tā mūs visi sauc par mežabērniem… Vai jūs nāksiet peldēties? viņa iesaucās, nolika jenotēnu uz laipiņas un, ātri norāvusi pār galvu kleitu, metās ūdenī.

-     Labs ieniriens, atzinīgi noteica Ralfs, kad Ērla sprauslādama iznira labu gabalu no krasta. Viņa smējās un, mādama ar roku, aicināja pārējos viņai pie­vienoties, ko viņi ari darīja. Arī Bens metās ūdenī un peldēja pāri ezeram, pur­nu kā periskopu paslējis virs ūdens.

Bērni ņēmās pa ūdeni kādu stundu, līdz beidzot paguruši izlīda krastā un no­gūlās zālē apžāvēties. Pēcpusdiena jau pamazām pārgāja pievakarē, bet jopro­jām bija tikpat sutīgs kā pirmīt. Likās pat, ka, saulei rietot, gaiss kļūst vēl sma­gāks un blīvāks, tā ka pat elpot kļuva grūtāk. Savukārt kukaiņu bari, kas pie­vakarēs parasti sīkdami mēdza riņķot virs ezera, tagad tupēja kur nu kurais, it kā biezajā gaisā nejaudātu pavicināt spārnus…

-    Būs negaiss, pievērtām acīm gulēdama uz muguras krasta garajā zālē un ošņādama gaisu, sacīja Ērla.

-     Tu domā? apšaubīja Ralfs. Debesis izskatās pilnīgi skaidras.

-     Tici man, smējās Ērla, ja es saku, ka būs negaiss, tad būs arī.

Tomēr Ralfs joprojām ļoti neticīgi vērās skaidrajās debesīs, kas, saulei laižo­ties zemāk, ieguva sulīgāku, tumšāk zilu toni.

-     Tu peldi vienkārši vienreizīgi, sacīja Ruta. Tev laikam ļoti patīk pel­dēt, ja?

-    Jā, peldēšanai nav ne vainas… Ērla sacīja, kodīdama starp zobiem smil­gas kātu. Bet vairāk par visu man tomēr patīk ledusdejas…

Ruta tā satraucās, ka uzslējās sēdus, bet Ralfs ar Moniku saskatījās. Tā, ta­gad Rutai būs kompānija, un viņas abas kopā varēs no rīta līdz vakaram kla­vieru plinkšķināšanas pavadījumā izmēģināt visādas dīvainus palēcienus…

-     Jā… turpināja Ērla. Man ir treniņi gandrīz katru dienu tikai šodien bija pārtraukums, tā nu es nolēmu atnākt līdz ezeram izpeldēties. Pirms negai­sa vienmēr ir vislabākā peldēšanās…

Turpmākās divdesmit minūtes pagāja, Rutai runājot monologā… Viņa iz­stāstīja pilnīgi visu sākot ar to, kā, pirmo reizi uzvelkot slidas, viņai kļuvis skaidrs, ka slidošana ir viņai burtiski nepieciešama… kāds bijis viņas pirmais treneris… kāds ir viņas slidzābaku izmērs… kāda, viņasprāt, ir labākā «slidoja­mā» mūzika… un savu runu viņa nobeidza ar pagājušā pasaules čempionāta zelta medaļas ieguvējas Sāras Nešas apjūsmošanu…

Ralfs, Monika un Arvils šajā laikā apmainījās ar ciešanu pilniem skatieniem, bet Ērla izskatījās visai ieinteresēta. Tā kā viņa nebija dzirdējusi neko par Sāru Nešu, tad tika norunāts, ka rīt pat viņa atnāks ciemos un noskatīsies kase­ti ar pasaules čempionāta ierakstu.

-     Lūdzu, nevajag… īstā mocekļa balsī vaidēja Ralfs. Es to vairs nevaru paciest…

-     Ko tu nevari paciest? vēsi jautāja Ruta.

-    Tās skaņas, Ralfs vaidēja tik pārliecinoši, ka Bens, saslējis ausis, pieskrē­ja klāt un piegrūda viņam pie sejas savu noraizējušos purnu. Ralfs atgrūda su­ni, bet Monika un Arvils gardi smējās. Katru rītu, katru dienu un katru vaka­ru es dzirdu, kā Sāra Neša izslido savas dzīves izcilākās minūtes… Ar aizsietām acīm pēc ledus skrapšķēšanas vien es jau varu pateikt, kādu figūru viņa tajā brīdī veic… Ja man tas būs jānoklausās vēl kādu reizi, es nudien nomiršu…

-      Gan jau nenomirsi, tikpat vēsā toni kā pirmit sacīja Ruta, bet nu jau smējās arī Ērla. Aizej uz savu istabu, aiztaisi durvis un palasi par sikspār­ņiem… un gan jau viss būs atkal labi…

-     Par kādiem sikspārņiem? apmulsis, bet ieinteresēts vaicāja Ralfs.

-     Viņa domā vampīrus, nicīgi noteica Arvils.

-     Sikspārņi?! tēlotā sašutumā iesaucās Ralfs. Jūs dzirdējāt? Viņa nosau­ca vampīrus par sikspārņiem!! Kāds apkaunojums visai vampīru dzimtai! Tavs analfabētisms mistikas jomā ir nepārspējams! viņš sašutis teica Rutai, kamēr tā nosarkusi kaut ko šņāca. Tev būtu jālūdzas, lai es tev pasniegtu privāt­stundas! Tad būtu ceriba, ka pēc kādu divu trīs nedēju nopietnas mācīšanās tu vairs nenosauktu vampīrus par sikspārņiem!