Mutants-59 plastmasu ēdājs

Sēdošais jauneklis, ar kāju sizdams takti, paklusām svilpoja un ik pa brīdim palūkojās uz sievieti. Viņš pat pamirkšķināja stāvētājai ar aci, un likās, ka sieviete varētu viņu vai apēst.

Pēkšņi zem grīdas iedarbojās kompresors, tā pulsējošā dunoņa uz brīdi viesa cerību sasprindzinātajā klusumā. Bet arī tā aprāvās, un neomulīgajā klusumā tikai laiku pa laikam atskanēja knikšķi — tur dzisa sakarsušais metāls.

Pagāja piecpadsmit minūtes, un pasažieri jau sāka skatīties pulksteņos, iedomādamies piedegušās zupas un aizdomu pilnās sievas. Kalsns cilvēks ar putna seju izvilka no kabatas reliģisku traktātu un sāka pusbalsī to lasīt. Atmosfēra nokaita. Jauneklis sameklēja cigareti un aizsmēķēja. Resnā dāma nikni parādīja ar pirkstu uz aizrādījumu «Nesmēķēt!» uz loga stikla. Tad jauneklis, vērdamies sievietei cieši acīs, cik lēni vien varēdams nobirdināja karstos pelnus viņai uz mēteļa.

Te pēkšņi stikla durvis starp vagoniem atslīdēja vaļā un pūlī iespiedās mundrs, sārls mašīnists zilā kokvilnas formā. Klusums uzreiz bija iztraucēts, un no visām pusēm sāka birt jautājumi:

— Kas noticis?

— Cik ilgi tas turpināsies?

— Vai nevajag pastumt?

Mašīnists mierinoši pacēla rokas.

— Nav ko uztraukties, lēdijas un džentlmeņi, neliela kļūmīte ar signalizāciju, un tas ir viss. — Pasažieri novaidējās, un viņš turpināja: — Jums būs jāizkāpj no vilciena un pa tuneli jāaiziet līdz nākamajai stacijai.

— Bet tur taču ir sliedes! Mūs nositīs ar elektrību!

— Cik tālu tas ir?

— Nu, nu, nu. — Mašīnistam bija prieks uzstāties kā komandierim, t— Nav ko uztraukties, mēs jau izslēdzām strāvu. Neliela pastaiga, nekas vairāk. Mazliet putekļains tur gan ir, bet nekas ļaunāks jums nedraud. Bet tagad kāpiet laukā, tikai pārejiet uz priekšējo vagonu, un viss būs kārLĪbā.

Viegli pagrūdis tuvākos pasažierus uz atvērto durvju pusi, viņš devās tālāk uz citiem vagoniem, bet ļaudis, neapmierināti rūkdami, jau virzījās uz blakus vagonu. Kāpdami pāri spraugai starp vagoniem, viņi nemierīgi ielūkojās tumsā starp vagoniem. Likās riskanti kaut vai uz īsu brīdi šķirties no gaišajiem, drošajiem vagoniem. Gaiss tuneli oda pēc mitruma, pelējuma un sakarsušas izolācijas.

Tunelī izkāpušie pasažieri apskurbuši skatījās miglā, ko pāršķēla rupjas gaismas strēles no ne ar ko neapsegtām spuldzēm. Tagad tikai ieapaļās, melnās tuneļa ribas šķīra viņu mirstīgās miesas no zemes briesmīgās masas, un ar šo apziņu pietika, lai mitētos jebkuras sarunas.

Kāds nosvilpās, lai pārbaudītu, vai būs atbalss. Skaņa acumirklī apdzisa, izšķīzdama sadusējušajā gaisā. Ļaudis bikli taustījās uz spilgtā stacijas uguņu plankuma pusi, un garais vīrietis, nevienu neuzrunādams, izmeta:

— Trīs dienas nogājuši, viņi atrada ūdeni.

Apkārtējie nervozi iesmējās, sasprindzinājums atslāba: varēja jau redzēt, ka pirmie pasažieri neveikli rāpjas uz platformas. Resnā dāma ar acīm būtu vai apēdusi jaunekli, redzot, ka viņš palēkdamies tuvojas stacijai.

Bet tunelī aiz viņiem zilā formā ģērbtais mašīnists teica virs luksofora iemontētā telefona klausulē:

— Nē, bija zaļā. Un tomēr automāts ieslēdza bremzes. Nē, tās arī bija kārtībā. Ko? Kā tad, ka aizbraukšu.

Mašīnists pakāra klausuli un pa gulšņiem soļoja uz staciju, pie sevis lādēdamies, skatienam slīdot pa resnajiem kabeļiem, kas nokarājās starp kronštei- niem. Viņš apstājās, paošņāja gaisu, un viņa seja saviebās aiz riebuma. Viņš vēlreiz paraudzījās uz samezglotajiem kabeļiem, un riebumu viņa sejā pilnīgi nomainīja neizpratne.

Tieši viņam priekšā kāds kabeļa posms bija pārklāts ar spīdīgām, daudzkrāsainām gļotām, kas lēnām pilēja uz sliedēm. Dažviet nespodrajā gaismā sarkans spīdēja atkailināts varš, citur gļotām virsū bija plāna putu plēvīte, kas, burbuļiem plīstot, viļņojās un čokurojās.

Kādu laiciņu mašīnists stāvēja kā piekalts, tad pagriezās un klupdams krizdams skrēja atpakaļ pie telefona.

Hollands sēdēja savā kabinetā, turēdams vēderu un viebdamies no sāpēm. Viņam priekšā uz galda stāvēja pudelīte ar baltu kuņģa mikstūru un glāze ar ūdeni. Viņš iepilināja zāles glāzē, ar zīmuli samaisīja un vienā paņēmienā izdzēra. Pēc brīža viņš noraugā- jās un bailīgi paskatījās uz atvērtajām durvīm, vai tikai sekretāre nav dzirdējusi.

Iezvanījās telefons. Hollands pacēla klausuli.

— Hallo, jā. Ak Sleiters? Nu, kā iet, Laionel? Te runā Bernards Hollands. Paklausieties, te ir uzpeldējis vēl kaut kas svarīgs. Man šķiet, ka tam ir sakars ar mūsu problēmu. Izgājis no ierindas luksofors metro. Nē jau, es paskaidrošu vēlāk. Interesanti… Ko? … Vai tiešām? … Kur?… Kas jums paguvis to paziņot? Vai jūs nevarētu atbraukt šurpu? Jā, es esmu darbā… Un kāpēc gan ne? … Katrā ziņā paņemiet viņu līdzi… Jā, cik ātri vien varat. Gaidu jūs pēc piecpadsmit minūtēm.

Nenolicis klausuli, viņš nospieda turētāju, tad aši palaida to vaļā un sāka griezt citu numuru.

Hollanda kabinets bija piesmēķēts zils, uz plaukta stāvēja tukšu kafijas tasīšu kaudzes. Maijerss sēdēja uz palodzes, sūkdams neaizdedzinātu pīpi. Sleiters un Hollands uzmanīgi klausījās Džerardā.