Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Tikai ar batiskafu un tikai tad, kad laiks kļūs labāks.

— Tātad nav nekādu cerību?

— Gandrīz nekādu. Nē, galīgi nekādu. — Vaitings novērsās. — Tonijs Marsdens, kapteinis … mēs kopā mācījāmies Dortmutā … — Viņš saņēmās un turpināja: — Esmu dzirdējis, ka kaut kas līdzīgs noticis ar transporta kontroles sistēmu un arī ar lidmašīnu, kas nogāzās Hītrovā.

Viņš pameta ar galvu uz Maijersa pusi. Maijerss īgni attrauca:

— Kāda velna pēc jūs lienat…

Vaitings bija pilnīgi saņēmis sevi rokās.

— Mister Maijers, runa ir par valsts interesēm. Ticiet man, mēs lietojam pilnīgi likumīgus informācijas iegūšanas paņēmienus. Cik es saprotu, kā Naitsbridžā, tā Hītrovā un, ļoti iespējams, arī «Tritonā» mums ir darīšana ar izolācijas bojājumiem.

Pēc septiņiem laulībā pavadītiem gadiem Anna Kreimere saprata, ka joprojām izjūt godbijīgas bailes sava vīra priekšā. Viņu pazīšanās un kopdzīves pirmajos gados vīrs Annai bija kā tāds draudzīgi noskaņots milzis. Daudzējādā ziņā viņš atgādināja Annas tēvu, bargu cilvēku ar apskaužamu, bet koloniālā dienesta rūpestos izžuvušu prātu.

Kreimers jau kopš pirmās tikšanās bija iedvesis viņai bailes, bet fakts, ka šis izcilais cilvēks patiešām mīl un grib precēt viņu, šķita Annai savdabīga kompensācija par tēva nāvi un mazināja ilgas pēc viņa.

Pirmajā gadā viņi bija bezgala laimīgi. Visu savu enerģiju Kreimers bija ziedojis ģimenei, ar savu iztēli apgaismodams katru sievas dvēseles kaktiņu un piepildīdams it visu viņas dzīvi. Tad nāca brauciens uz Kanādu, bet tūlīt pēc atgriešanās — aģentūras izveidošana Londonā.

Pārmaiņas notika pamazām. Sākumā aģentūra prasīja visu spēka atdevi, un Anna lepojās, ka var palīdzēt vīram nest smagumu. Viņš savukārt bija

lepns par sievas ieinteresētību un pateicīgs viņai par palīdzību. Viņi kopīgi izstrādāja grupas struktūru. Viņa piedalījās visās organizēšanas sēdēs, pati vārīja kafiju, rakstīja uz mašīnas stenogrammas.

Rakņādamās atmiņās, Anna gribēja atrast tieši to bridi, kad bija sākušās pārmaiņas.

Viņa gulēja gultā, sasistais plecs vairs nesāpēja, tikai mazliet sūrstēja. Viņa jau no septiņiem vakarā gaidīja pārnākam Kreimeru. Bet tagad pulkstenis jau bija divi, taču no viņa nebija ne vēsts. Kreimers pat nebija piezvanījis, lai gan bija solījis būt mājās agri. Viņi bija norunājuši klusi ieturēt pusdienas jaunajā Javas restorānā, bet pēc tam aiziet uz teātri.

Tas negadījās pirmo reizi. Jau divus gadus tā bija viņu kopdzīves norma. Taču šoreiz bija sevišķa diena — viņu pirmās tikšanās gadskārta. Viņi bija satikušies diezgan aizraujošos apstākļos — vecās Nāciju Līgas zālē 2enēvā, kur abi piedalījās kādā zinātniskā konferencē.

Anna jau zināja: atgriezies viņš ir nedomās kaut ko paskaidrot un atvainoties. Darbs viņam bija pirmajā vietā un stāvēja ārpus aizdomām tāpat kā viņš pats.

Viņa mēģināja uztaustīt to liktenīgo brīdi, kad doma par aģentūras radīšanu un — kaut gan Anna nespēja atzīties pat sev — laulība ar Kreimeru bija zaudējušas sākotnējo pievilcību. Varbūt vainīgs bija Raits un viņa atklājumi plastmasu nozarē. Līdz tam laikam viņi iztēlojās aizraujošu, bet neienesīgu nākotni — neliela zinātnieku grupiņa risina globālas problēmas.

Likās, viņus visus pārņēmusi doma, ka zinātnes uzdevums ir kalpot cilvēkiem un ka tā nedrīkst kļūt par noslēgtu intelektuālu spēku. Ticība tādai jaunās zinātnes sūtībai nāca galvenokārt no Kreimera, pamatojās uz viņa dziļās erudīcijas un filozofiskās gudrības.

Bet tad gandrīz uzreiz radās iespēja pārvērst aģentūru par ienesīgu, plaukstošu uzņēmumu. Viņiem pievienojās Raits ar savu jauno plastmasu amino- stirēnu. Kreimers izmantoja šo izdevību, lai radītu stabilu finansiālo bāzi citiem pasākumiem, bet pamazām pētījumi plastmasas nozarē tika atstumti otrā plānā, un drīz vispār jebkuri citi darbi tika pārtraukti. Šodien Kreimera jaunās ieceres bija bezmaz simtprocentīgi komerciālas. No idejas par zinātnes kalpošanu cilvēcei, kas savā laikā bija viņu iedvesmojusi, nebija vairs ne miņas.

Tovakar, gaidot Kreimeru, cīnoties ar nogurumu, sāpēm un izsalkumu, Anna iedrošinājās izdarīt kaut ko tādu, ko agrāk nebūtu spējusi pat iedomāties. Viņa iegāja vīra kabinetā, attaisīja galdu — vissvētāko vietu, kam pat kalpone nedrīkstēja piedurt pirkstu, un izņēma no augšējās atvilktnes vēstuli. Tagad tā atradās zem viņas spilvena, un nu jau trīs stundas Anna pūlējās iedrosmināt sevi, lai atplēstu vēstuli.

Rokrakstu viņa pazina. Pēc pēdējā brauciena uz Kanādu Kreimeram straumēm pienāca korespondence no darījumu partneriem, draugiem un paziņām.

Taču mēneši ritēja, un straume palēnām izsīka, līdz kamēr palika viens vienīgs rakstītājs — kāda sieviete. Viņa sūtīja vēstules apbrīnojami regulāri divus gadus, un reiz Anna saņēmusies pajautāja Kreimeram, kas viņa tāda ir. Kreimers iesmējās un atbildēja, ka tā ir kāda stipri vīrišķīga ķīmijas profesore no Dienvidsaskačevanas universitātes. Tipiska amerikāņu dāma ar platiem pleciem un balsi kā aļņu bullim riesta laikā. Viņa arī pasmaidīja, neticēdama vīra vārdiem. Viņi nekad nebija interesējušies viens