Mutants-59 plastmasu ēdājs

Lai iekļūtu tajā, vispirms jūs aicina ar sarkankoku un varu bagātīgi izrotātā istabā tuvējā admiralitātē, kur jauka, bet seksuāli nepievilcīga sekretāre liek uzrādīt plastmasas taisnstūri. Viņa lūdz jūs pagaidīt un, paņēmusi plāksnīti, ieiet blakus istabā pie analizatora, ar kura palīdzību kaut kur attālāk novietots skaitļotājs pēc plastmasā iespiestā ferromagnētiskā ieraksta pārbauda jūsu personību. Pēc dažām sekundēm līdzās analizatoram uzstādītais teletaips noknik- šķējis izgrūž papīra strēmelīti ar koda cipariem. Sekretāre salīdzina šos ciparus ar ņirbošajām ciparu kopām uz zaļā ekrāna virs analizatora un izlemj — laist jūs iekšā vai izmest laukā pa durvīm. Viņai šis darbs patīk.

Ja skaitļotājs pavēl sekretārei jūs ielaist, viņa ar to pašu nedzīvo burvību pieved jūs pie tumša koka durvīm un piespiež pogu, blakām pogai iedegas spuldzīte, un durvis atdarās. Aiz durvīm stāv divi formās tērpti jūras kara flotes policisti, un jūs esat pārsteigts, ieraugot, ka viņi ir apbruņoti un abiem plecā karājas gāzmaskas. Viņi ved jūs tālāk, un, līdzko esat pārkāpuši slieksni, vecmodīgo kantora burvību nomaina kailais, pelēki krāsotais armijas parauga betons. Priekšā ir lifta kabīne.

Kamēr jūs gaidāt liftu, jūs apžilbina kluss uzliesmojums un no sienas izlīdusi fotokamera fiksē, ka esat parādījies.

Hollandu, Maijersu un Sleiteru lejup pavadīja ko- mandors Vaitings, pēc kura rīkojuma visiem trim atļaujas bija pārbaudītas jau pirms viņu ierašanās.

Lejā, gaitenī ar baltām sienām, spoža gumijas grīda pilnīgi noslāpēja soļu troksni. Lieli burti brīdināja: «Ieeja tikai ar A tipa caurlaidēm.» Aiz sargiem, kas nostājās viņiem ceļā, viesi paguva saskatīt tikai skaitļotāju aprises, vadības pultis un lielu sienas karti, uz kuras okeāni bija baltā, bet sauszeme zaļā krāsā.

Vaitings bija pieklājīgi novērsis viesu uzmanību no sargiem un ievedis viņus savā kabinetā. Visi trīs uzmanīgi klausījās viņa paskaidrojumus:

— Kā jūs zināt, kuģiem, kas apbruņoti ar «Polaris» un «Poseidon» tipa raķetēm, ir roteikti stingri ierobežojumi, lietojot radiosakarus atklātā jūrā. Praktiski tie ir šādi: apsveikumu apmaiņa starp jūrniekiem un viņu piederīgajiem reizi nedējā un atsevišķi ope- ratīvi ziņojumi…

— Un kādi tie ir? — apjautājās Maijerss.

— Atvainojiet, — atbildēja Vaitings, pašūpodams galvu, — mūsu princips ir «katrs zina tikai to, kas viņam nepieciešams». — Viņš saminstinājās, pats savu vārdu skarbuma apmulsināts. — Jūs droši vien būsiet pārsteigti, uzzinot, ka šajā operācijā ir dažas detaļas, par kurām pat man nav ne jausmas — nebija nepieciešamības iepazīstināt mani ar tām.

— Lai velnišķīgajam ienaidniekam, pat maucot jums nagus, neizdotos piespiest jūs visu izpaust, — pajokoja Maijerss.

— Laikam gan, — Vaitings tādā pašā tonī atbildēja, taču nepasmaidīja. — Tātad turpinām: «Tritons» pēkšņi ieslēdza zemfrekvences raidītāju, ko izmanto tikai…

— Zināmos stratēģiskos apstākļos, — rāmi papildināja Sleiters.

— Hm… pareizi. «Tritons» paziņoja mums savu atrašanās vietu — dziļajos ūdeņos uz rietumiem no Aranas. Tas beidza piecu dienu braucienu un devās uz Gerlohu. Taisnību sakot, otrā rītā tam jau vajadzēja būt dokā, kad mēs saņēmām radiogrammu sēriju. Es negribu apgrūtināt jūs ar detaļām, bet, īsi sakot — viņi ziņoja par bezgala daudzām avārijām. Vispirms izgāja no ierindas dziļumstūres, tad raķešu automātiskās notēmēšanas ierīces un, beidzot, vadības postenis. Acīmredzot galvenajā navigācijas kontroles pultī bija izcēlies ugunsgrēks.

— Es lāgā nesaprotu… — ierunājās Hollands.

— Tūliņ sapratīsiet, — turpināja Vaitings. — Dežurējošajam radistam vajadzēja ziņot krasta bāzei par it visām kļūmēm. Nu, lūk, drusku agrāk tajā pašā dienā viņš ziņoja, ka nav kārtībā inerces navigācijas sistēma, tāpēc ka — es citēju ziņojumu — «vairākās ķēdēs vienlaikus noticis īssavienojums».

Maijerss sēdēja savā krēslā sagumis.

— īssavienojums… Es sāku aptvert… Kļūme izolācijā vai slēdžos…

— Gandrīz droši, — atbildēja Vaitings. — Viņš īsi ziņoja arī, ka sabojājušās dziļumstūres un skaitļotāji, kas kontrolē raķešu lidojuma tālumu. Visi bojājumi bija līdzīgi. Raidījuma beigas bija satriecošas, zemūdenē, šķiet, valdīja zināms… hm… apjukums un panika, bet tad… tad viņi apklusa.

Beidzis pavisam nepārliecinoši, viņš lēni aplaida skatienu apkārt, it kā meklētu palīdzību. Viņi visi iztēlojās, kā pēkšņā nāvē aiziet bojā simts astoņdesmit trīs virsnieki un matroži: pārplīst korpuss, zemūdenē ielaužas ūdens, un tērauda milzenis, gandrīz pilnīga, silta un droša mikroskopiska pasaulīte, strauji grimst tumšajā, aukstajā dzelmē. Eksplodē atomkatls un sešpadsmit raķetes …

Ilgi neviens neteica ne vārda. Pirmais ierunājās Maijerss:

— Visas sistēmas cita pēc citas …

— Eksplodēja? — vaicāja Hollands.

— Nav teikts, — atbildēja Vaitings. — Mēs nosūtījām uz to rajonu trīs glābšanas kuģus, bet tur ir pārāk dziļš, lai darbotos borta glābšanas ierīces, turklāt vēl astoņas balles stipra vētra… Mums atliek vienīgi gaidīt un nolaist ūdenī radiācijas mērītājus.

— Vai viņiem piekļūt nav iespējams? — jautāja Hollands.