Mutants-59 plastmasu ēdājs

Anna un Sleiters tagad sēdēja, atspiedušies viens pret otru, lāpas sabāzuši betona dibena spraugās. Ilgi viņi tā nenoturēsies. Pat ja noturēsies, kas un kad viņus tur atradīs? Nē, citas izejas nebija — tikai uz augšu. Džerards iedrosmināja sevi pašam riskanta- kajam kāpienam savā mūžā.

Trīs reizes viņš saspringa, un trīs reizes viņu apņēma vājuma un nenoteiktības vilnis, viņš juta, ka šādā stāvoklī kājām pietrūks lēcienam nepieciešamā spēka. Džerards sarāvās un drebēdams, juzdamies vārgs un noguris, piekļāvās pie sienas. Bet tad viņa vaigus iekvēlināja kauns, ko nomainīja dusmas.

Viss, ko Džerards atcerējās un varēja vēlāk pastāstīt, bija tas, ka viņa ķermenis pēkšņi pats_ no sevis saspringa, sagatavojās un atmuguriski gāzās izplatījumā. Izstieptās rokas atspiedās pret šahtas malu, rumpis nobūkšķēja pret tās tālāko sienu, un kājas rāvās uz augšu. Kādu sekundes daļu viņš šķita karājamies tukšumā, bet tad pēdas skāra pretējo sienu, viņš iztaisnoja kājas un sastinga.

Brīdi Džerards atpūtās. Viņš dzirdēja apakšā apslāpētu kliedzienu, taču nedrīkstēja lūkoties uz leju. Ašs skatiens — un viņš pats lidotu lejup. Tagad viņš vārda tiešā nozīmē nedrīkstēja apstāties, viņam vajadzēja kustēties nepārtraukti, ieķīlējoties starp šahtas sienām un centimetru pēc centimetra rāpjoties uz augšu kā alpīnistam klinšu spraugā. Atpakaļceļa nebija, un viņš sakopoja pēdējos spēkus.

Vairākas minūtes Džerards neko neredzēja, nedzirdēja, neuztvēra. Sasprindzinājums bija tik liels, ka sviedri padarīja viņu aklu. Ausīs kā bungas rībēja asinis, mute un rīkle bija izkaltušas sausas. Kā zvērs, kas tiecas izrauties gaismā un brīvībā, viņš līda uz augšu, grābādamies un skrāpēdamies gar sienām, lai atrastu ilgoto atbalstu.

Beidzot viņš apstājās — ķermenis atteicās virzīties tālāk. Viņš smagi elsāja, un šahtas sienas atbalsoja viņa aprautos šņukstus. Ja viņš kaut uz sekundi atslābināsies, viņš kā kartupeļu maiss svilpdams kritīs lejā. Viņš uzmanīgi paskatījās pa elkoņa apakšu. Vienīgais, ko varēja saredzēt, bija nespodri mirgojošs gaismas plankumiņš. Augšā viss bija melns, it kā ar tumšu līķautu pārvilkts.

Džerards saņēmās, lai mēģinātu pēdējo reizi, bet, līdzko bija sakustējies, gandrīz vai nokrita, pagūdams nobremzēt pēdējā brīdī.

Pēkšņi Džerards sastinga šausmās: mugura it kā palika bez atbalsta; siena likās zaudējam stiprumu, un viņš aklās bailēs tikko nepazaudēja nedrošo līdzsvaru, kamēr atskārta, ka tas taču ir tuneļa līkums. Tad viņš uzspiedās vēl augstāk, garām līkumam, līdz sajuta, ka guļ uz muguras, pacēlis kājas virs galvas. Tagad viņš balstījās pret sienu nevis ar kājām, rokām un muguru, bet ar visu ķermeņa svaru.

Atvieglojums bija neizsakāms, un kanādietis nogulēja tā veselas piecas minūtes. Gaiss likās vēl svaigāks un tīrāks nekā šahtā. Džerards piesardzīgi pagriezās četrrāpus un sāka līst. Pēc tam izņēma no kabatas laternu. Gaisma bija pavisam vāja, tomēr viņš saskatīja priekšā vēl vienu pagriezienu taisnā leņķī un vēl vienu vertikālu sekciju. Sasniedzis pagriezienu, viņš saprata, ka no augšas ieplūst bālgani zila dienas gaisma. Viņš izslēdza laternu, uzmanīgi apvēlās uz muguras un pacēla acis. Metrus trīs virs viņa bija režģis, un caur to varēja saredzēt debesis.

Pēkšņi Džerards zaudēja pašsavaldīšanos. Vairākas minūtes viņš gulēja zem režģa, un viņam pa vaigiem ritēja asaras. Pieveikt pēdējo posmu bija samērā viegli; Džerards ieķērās restēs un ieklausījās. Kur viņš atradās? Ārpusē valdīja pilnīgs klusums. Viņš sapurināja galvu, lai iztīrītu ausis — un atkal ne skaņas. Kas tā par Londonas daļu, kur redzamas debesis, bet nav dzirdama ne skaņa? Londona taču nepazina klusumu. Sirdī iezagās bailes: kas noticis? Kādēļ tāds klusums?

Viss, ko Džerards pašreiz varēja saskatīt, bija kaut kāda siena. Norijis siekalas, viņš mēģināja pakliegt, bet iznāca tikai tāds sauss blējiens. Rokas jau smel- dza no piepūles. Viņš aplūkoja režģa malas, cerēdams izdibināt, kā tas paceļams. Varbūt ir kāds aizbīdnis? Nekā. Viņš kliedza, kliedza, kamēr viss ķermenis sāka raustīties nevaldāmās elsās. Neviens neatsaucās.

Kā mērkaķis ieķēries režģī, Džerards rupji lamājās un pilnā balsī raudāja, taču neviens nerādījās. Beidzot bezspēcīgu dusmu lēkmē, juzdams, ka sabrūk pēdējās cerības, viņš spēra pa šahtas sienu. Un kāja … iztriecās cauri. Izbailēs viņš vēl krampjaināk ieķērās režģī un palika karājamies tukšumā. Pēc tam atkal pacēla kāju un nedroši aptaustīja sienu. Riskēdams ar dzīvību, viņš ar vienu roku izvilka no kabatas laternu.

Viņam bija palaimējies izsist apšuvuma gabalu. Aiz tā bija kāda cita telpa. Viņš ielaida tajā bālgano staru. Varēja saskatīt sienu, bet zemāk par to — pakāpienus. Džerards ātri iebāza laternu kabatā, pacēla abas kājas un, atvēzējies kā milzu svārsts, trieca tās pret vaļīgo apšuvumu.