Mutants-59 plastmasu ēdājs

Viens trieciens, otrs, trešais, un apšuvums neizturēja. Kanādietis uzmeta kājas uz cauruma robotajām malām, vienā paņēmienā bija pāri un smagi saļima uz pakāpieniem. Tie izbeidzās pie koka durvīm. Spēki bija gandrīz izsmelti, un Džerards tikko jaudāja uzvilkties augšā pa pakāpieniem. Viņš ci- laja kājas lēni kā vājulīgs večuks.

Kad Džerards izstiepa roku un pieskārās atslēgai, durvis viņa acu priekšā salīgojās. Ja tās būtu aizslēgtas, viņam nepietiktu spēka tās uzlauzt. Viņš nospieda rokturi. Veltīgi. Nospieda vēlreiz un pavilka uz savu pusi. Durvis pēkšņi atsprāga vaļā, un ledains ziemas vējš iesvieda viņam sejā saltu putekļu riekšavu.

Džerards izkumurojās brīvībā.

tfl rp" Mazajā pagalmiņā bija sanesta septiņus astoņi) centimetrus bieza sniega kārta. Rāpda- " ^^ mies pa šahtu, Džerards bija tā izmircis savos sviedros, ka ledainajā vējā viņa apģērbs ātri vien sasala stīvs.

Valdīja pilnīgs klusums. Šaurajā, sienu iekļautajā taisnstūrī neiekļuva ne satiksmes troksnis, ne soļu gurkstoņa sniegā.

Viņš gāja pie durvīm tālākajā sienā. Tās bija ciet.

Viņš nolamājās un tad pasmaidīja. Pēc tāda kāpiena šis šķērslis bija tīrais nieks. Džerards pavērās apkārt. Pie sienas viņš ieraudzīja pa daļai sniegā ieputinātas kāpnes. Viņš atslēja tās pret sienu, uzkāpa augšā un, sāpīgi sasizdamies, pārmetās otrā pusē, mūžzaļu krūmu biežņā. Kaut kāds parks, bet kur?

Izspraucies cauri krūmiem, kanādietis nonāca pie čuguna aizžogojuma, kas šķīra dārzu no ielas. Sākumā viņš neticēja savām acīm. Plata iela, vidū pārdalīta ar automašīnu maksas stāvvietu un skaitītāju joslu. Gar malām statujas. Mazliet tālāk iela pāršķēlās divās daļās, apliecoties apkārt krūmu saliņām.

Pēkšņi viņa atmiņā viss nostājās savā vietā: tā taču bija Portlendpleisa! Tur tālāk bija Bī-Bī-Sī ēka, aiz tās — Rīdžentsparka. Bet kaut kas nebija kārtībā. Viņš paskatījās pulkstenī — pieci.

Pieci, septiņpadsmit nulle nulle … Kur bija palicis viss transports? Nē, vēl nevarēja būt pieci. Tad jau būtu pavisam tumšs. Pulkstenim vajadzēja būt mazāk, un tomēr… stāvvietā nebija nevienas mašīnas. Nekādas kustības, ne mazākā transporta trokšņa, tikai no tālienes atlidoja dobja duna. Iestādes un mājas bez ugunīm. Cik tālu sniedzās skatiens — nekur nevienas dzīvas dvēseles.

Džerards pārsvempās pāri aizžogojumam un nokrita. Sniegs gulēja uz trotuāra gandrīz neskarts, uz tā nebija nevienas pēdas, tikai uz pašas platās ielas redzēja divas platas, rievotas rices.

Kanādietis devās pa Portlendpleisu uz centru, turēdamies starp abām stāvvietu rindām un instinktīvi vairīdamies no tukšās braucamās daļas. Aptvēris sevi ar rokām, lai kaut cik saglabātu siltumu, viņš čūbā- jās uz Oksfordsērksa pusi. Nami izskatījās bez dzīvības, nekur nemanīja ne uguntiņas. Visa iela bija izmirusi, sevī noslēgusies, it kā pāri būtu aizbrāzies atomkarš. Aukstums dzēla cauri drēbēm, un locekļos ar katru soli dziļāk iespiedās pārguruma gļēvais vājums.

Tikko spēdams cilāt kājas, Džerards pa Aperrīdžen- strītu vilkās cauri pilsētai, kas savā pamestībā izskatījās spokaina. Žalūzijas bija nolaistas, durvis aizvērtas un nobultētas.

Viņš pagāja garām mūzikas veikalam, kinoteātrim, kas joprojām pravietiski reklamēja filmu «Panika ielās», un nonāca līdz restorānam. Te viņš apstājās un ar cerībām ielūkojās iekšā, bet stikla vitrīnās nebija nekā ēdama. Ne parasto kūku, ne ruma kūku, ne šokolādes tortes šķēlīšu. Nerūsējošā tērauda plauktiņi laistījās tīri un tukši. Gaisu pildīja tāda kā puvuma smaka.

Piepeši Džerarda izmocītais saprāts uztvēra kaut kādu kustību aiz muguras — kaut kas atspīdēja spo- guļvitrīnā. Viņš ātri pagriezās. Ielas otrā pusē mazliet tālāk uz centra pusi bija atvērtas kādas durvis, un tajās stāvēja cilvēks. Džerards ar stīvām kājām steidza pie viņa.

Biezā sniega sega mazināja soļu troksni, tāpēc Ekermens ieraudzīja kanādieti tikai tad, kad tas bija gandrīz uzgrūdies viņam virsū. Ekermens pagriezās, automātiski nostādamies aizsardzības pozīcijā un bāzdams roku kabatā pēc pistoles.

Menzels un Olfords iznāca laukā pa durvīm Eker- menam aiz muguras tieši tajā brīdī, kad pieskrēja Džerards.

Kanādietim trūka elpas, spēki bija galīgi izsīkuši. Lai nepakristu, viņš saķēra Ekermena roku, neievērodams, ka neviens necenšas viņu atbalstīt. Visa trijotne dīvaini sastinga, vērīgi ielūkodamās svešinieka sejā.

— Es … mēs esam ieslēgti… viņi jādabū ārā … viņi vēl ir tur apakšā …

Džerarda augumam pārskrēja pāri reiboņa vilnis, ceļi saļodzījās. Olfords tikko paguva saķert Džerardu, lai viņš nenokristu.

— Viņš redzēja mūs iznākam no šejienes. — Ekermens parādīja uz juvelierizstrādājumu veikalu aiz muguras.

— Nabaga čalim jau gars iet laukā, — teica Olfords. — Atstāsim viņu tepat — šā vai tā aizies pie Pētera.

— Nē, — ātri izlēma Menzels. — Vedīsim viņu pie manis.

— Pie tevis? Kā tad tā?

— Jūs dzirdējāt, ko es teicu? Viņš mums noderēs. Ņemam līdzi!