Mutants-59 plastmasu ēdājs

Pasažieru salonā ieskanējās barbariska magnetofona mūzika. Kapteinis Hovards ar otro un trešo pilotu un bortinženieri sāka aparatūras pārbaudi pirms lidojuma.

Virtuves nodalījumā aiz pasažieru salona vecākais

stjuarts un trīs stjuartes lika glītās kaudzītēs stan- dartpaciņas ar ēdienu un krāva citu uz citas presētas plastmasas paplātes. Skaisti ietītas siera porcijas lika vienā bedrītē, celofānā ietītus biskvītus — otrā, kamēr katra paplāte atgādināja miniatūru pārtikas veikaliņu.

Kreimers iekārtojās ērtāk sēdeklī, pārliecinājās, vai preparāti aizzīmogoti kārtīgi, nezaudēdams laiku, izņēma no portfeļa ziņojumu NASA un, apbruņojies ar pildspalvu, sāka lasīt.

Lai cik asa būtu taustes uztvere, Kreimers nejustu, kam īsti pieskārusies viņa pirksti, aptverot pildspalvas metāla korpusu. Visasākā acs nepamanītu, kurā mirklī parādījās niecīga sažuvušas receklīgas vielas piciņa vienu desmitdaļu milimetra šķērsgriezumā.

Ķīmiskā analīze šajā piciņā droši vien būtu konstatējusi olbaltuma, ūdens un dažu fosfora un magnija sāļu mikrogramus. Vēl sīkākos pētījumos būtu atklātas sarežģīto DNS molekulu pēdas un radusies doma par kaut kādu mikroskopisku dzīvības formu. DNS un tās pastāvīgā pavadone RNS darbojas kā ģenētiskā koda nesējas. Spirālveidīgajās molekulās neizdzēšami fiksēti vesela organisma uzbūves rasējumi, tā izturēšanās supermikroskopisks plāns.

DNS uz Kreimera pildspalvas nebūt nebija brīva ķīmiska viela: tā ietilpa izžuvušajā piciņā iestiprinātā mutanta-59 sporu un sporu apvalku sastāvā. Katrs organisms bija tikai milimetra vienu septiņtūkstošo daļu garš. Katrs bija akls un bezjūtīgs, un tomēr katram bija sava nobeigta izturēšanās programma īsajam laikposmam no dzimšanas līdz nāvei. Viena vecāku šūna sadalījās divās, tās tālāk četrās, četras — astoņās un tā līdz bezgalībai ar skaistu, lai gan mūžam neaprēķināmu matemātisku precizitāti.

Parasti baktēriju dalīšanās ātrums nav pastāvīgs: viņu pašu mikropasaules likumi diktē, ka vispirms dalīšanās notiek ātri, tad iestājas palēninātas attīstības fāze, kas beidzot noved pie sabrukuma un nāves.

Ja zināmi faktori nedarbotos pretī baktēriju vairošanās matemātiskajai nenovēršamībai, tad, kā rāda aprēķini, divas baktērijas, daloties vienreiz sekundē, divu stundu laikā pārklātu visu zemeslodes virsmu.

Baktēriju augšanas ātrums nesamazināsies tikai divos gadījumos. Pirmkārt, ja tās regulāri saņems jaunu barību, un, otrkārt, ja tās mutēsies, lai labāk pielāgotos apkārtējai videi. Tad šūnas dalīsies biežāk. Šūnu dalīšanās biežums nereti ir atkarīgs no vides atbilstības un nav ne mazākā mērā atkarīgs no normāla attīstības procesa, Dalīšanās sākumstadijās katra baktēriju paaudze dzīvo tikai dažas minūtes, bet sevišķi labvēlīgos apstākļos — dažas sekundes.

Nelaiķis doktors Einslijs, kuru neviens vairs ne- apraudāja, bija pratis izmantot šīs īpatnības. Mu- tantam-59 nebija ne palēninātas attīstības fāzes, ne pagrimuma fāzes.

Baktērijas uz Kreimera metāla pildspalvas atradās īpašos apstākļos. Tās bija galīgi izžuvušas un, ja Kreimers nebūtu tām pieskāries, būtu aizgājušas bojā. Bet, līdzko nosvīdušie pirksti aizskāra mirstošos mikroorganismus, to apvalki uzsūca nedaudz ūdens. Ārkārtīgi maz, bet ar to pašu pietika, lai padzirdinātu bez ūdens palikušo šūnu mehānismu.

Uzbriestošajām šūnām cauri izskrēja neredzami signāli. Šūnas gatavojās no jauna pildīt savu vienīgo uzdevumu — dzīvot, baroties un vairoties.

Kreimers paliecās uz priekšu un nolaida galdiņu, ar pirkstiem viegli skardams plastmasas rāmi, kas turēja melamīna taisnstūri.

Kuģa komandieris Hovards pa to laiku saņēma no dispečera atļauju iedarbināt dzinējus. Bortinženieris pēdējo reizi pirms starta pārbaudīja, vai durvis ir cieši noherrnetizētas. Lejā uz ceļa palikušais tehniķis prettrokšņa ķiverē, savukārt pārliecinājies, ka durvju ārējās atslēgas ari ir vietā, pacēla uz augšu abus īkšķus.

Bortinženieris ieslēdza visas četras degvielas sūkņu sistēmas. No spārnos un fizelāžā iebūvētajām tvertnēm degviela sāka plūst uz četriem milzīgiem turbo- propelleru dzinējiem, kas bija pakārti zem spārniem kā bumbas.

Hovards iedarbināja starterus, sākot ar labā spārna ceturto dzinēju. Lēni un negribīgi iekaucās turbīna. Drīz kaukoņa pārgāja ausis plosošā spiedzienā. Tai savu balsi pievienoja trešais, pēc tam otrais un pirmais dzinējs, un tad jau visu korpusu drebināja zem- frekvences vibrācijas.

Bortinženieris atzīmēja žurnālā mērījumus, bet trešais pilots pārbaudīja stūres. Vilcējs atmuguriski vilka lidmašīnu projām no iekāpšanas galerijas, dzinējiem klusi dziedot lidojuma gaidās.

Vilcēja vadītājs, tāpat prettrokšņa ķiverē un jakā ar kapuci, arī pacēla abus īkšķus un, atvienojies no lidmašīnas, brauca projām. Ar mazu — piecpadsmit centimetru diametrā — stūrīti Hovards uzmanīgi un bez piepūles vadīja neizveicīgo metāla milzeni pa tumši zilu uguntiņu iezīmētiem ceļiem. Bortinženieris skaļi nolasīja mērierīču rādījumus. Lidmašīna, smagnēji šūpodamās uz dzelzsbetona plāksnēm, tuvojās galvenajam skrejceļam.