Mutants-59 plastmasu ēdājs

Drusku vēlāk Džerards attapās Menzela dzīvoklī; viņš uzkucies sēdēja krēslā un turēja rokā lielu brendija glāzi. Gangsteri sēdēja apkārt un stingām sejām blenza viņā. Tad Menzels izklāja uz ceļa karti un pameta ar roku uz stūrī ierīkotā bāra pusi.

— Ielejiet vēl, ja gribat.

Džerards pameta ar galvu un piegāja pie bāra. Viņš bija sasilis, bet jutās neizsakāmi noguris; dzēriens bija iesitis galvā, un, sēzdamies atpakaļ krēslā, viņš pat sagrīļojās. Nejauši viņš pamanīja no Ekermena kabatas rēgojamies pistoles spalu. Menzels uztvēra šo skatienu. Džerards nolika glāzi un nedroši piecēlās.

— Man jāiet, jāaiznes šie paraugi uz Svētā Tomasa slimnīcu.

Viņš gāja pie durvīm un īstenībā nejutās pārsteigts, kad Olfords steigšus aizstājās viņam priekša.

— Nekas neiznāks, doktor …

— Doktors? Kā jūs zināt, ka esmu doktors?

— Kamēr jūs nebijāt atķēries, mēs maķenītiņ pa- vandījāmies pa jūsu kabatām.

— Paklau! Jums jālaiž mani vaļā. Tur apakšā palika ieslēgti cilvēki. Man jāaizgādā …

— Doktor Džerard, — viņu mierīgi pārtrauca Menzels. — Sollijs, lūk, šis te, domā, ka jūs vajadzētu nogalināt.

— Bet es domāju, ka jūs man izglābāt dzīvību…

— Man nepatīk nogalināt cilvēkus, tā ir riskanta būšana, bet jums būs jāpalīdz mums.

— Un ja nu es nepalīdzēšu?

Ekermens paliecās uz priekšu savā krēslā. Menzels turpināja:

— Jūs gribat nogādāt savus paraugus slimnīcā, gribat palīdzēt saviem draugiem. Mēs arī gribam tikt laukā no šejienes, tāpēc palīdzēsim viens otram. Atļaujiet, doktor, uzmest aci jūsu paraugiem.

Viņš izstiepa roku. Džerards negribīgi izņēma no kabatas metāla kastīti. Tajā bija zem platformas izzvejotais flakons un aizbāžņi. Menzels izķēra kastīti viņam no rokām. Džerards mēģināja iebilst.

— Jūs to dabūsiet atpakaļ, dok. — Menzels pacēla kastītes vāciņu. — Sollij! — Ekermens izvilka maisiņus ar briljantiem. — Akurāt iet iekšā, tie tikai vēl jāietin, lai izskatās pēc medicīnas padarīšanas.

Ekermens bāza maisiņu starp Džerarda paraugiem. Menzels, izklājis karti uz grīdas, paraudzījās uz kanādieti un iesāka:

— Un tagad klausieties …

Četratā viņi pa klusajām ielām izgāja uz Pikadilli- jas, šķērsoja to un devās uz izmirušo, spokaino Tra- falgarskvēru. Krēsloja. Tikuši pāri laukumam, viņi Vaithollas ielas galā apstājās un bailīgi paskatījās apkārt. Vienīgā skaņa bija strazdu čivināšana. Ielas otrā galā aiz pieminekļa pirmā pasaules kara upuriem uz sniega fona spilgti izcēlās ielai pāri novilkts dzeloņstiepļu aizžogojums. Aiz tā stāvēja trīs mašīnas:

armijas smagā mašīna, bruņumašīna un garš olīv- krāsas furgons. Gangsteri apjuka.

— Vai tu galvo… — Ekermens sāka un nepabeidza frāzi.

— Mums nav citas izejas, — atteica Menzels.

Ekermens izvilka no kabatas pistoli un iebikstīja

ar to Džerardam mugurā. Džerards nekustējās. Menzels pašūpoja galvu, pieliecās un atņēma Ekermenam ieroci. Tad, izvilcis kabatas lakatu, rūpīgi noslaucīja pistoli, pieliecās un ļāva tai izkrist caur kanalizācijas režģiem.

— Ei, — iesaucās Olfords, — kāda velna pēc …

— Mums tā nav vajadzīga, — teica Menzels. — Kāda no tās jēga, ja viņi tik un tā izģērbs mūs plikus. Domā tak ar galvu!

— Bet ko ar viņu? — Ekermens pameta ar galvu uz Džerarda pusi. — Kamēr mēs tur kasīsimies, tas suņa bērns ieķīlās mūs kā likts, vai tā nav?

Menzels lēni tuvojās Džerardam.

— Sollijam ir taisnība, vai ne? Kad būsim tikuši līdz turienei, — viņš norādīja uz Vaithollu, — jūs nekas vairs nespēs apturēt. Un, kad būsiet tur, mierīgi ieķīlāsiet mūs. Ir tā vai nav, ko? Ko jūs par to teiksiet?

Ekermens paglūnēja pār šefa plecu.

— Pamēģini tik izspēlēt tādu stiķi, puis, un es tevi pataisīšu mīkstu.

— Es nezinu, kas ir šajos maisiņos, — sāka Džerards, — un, kā jau teicu, arī negribu zināt. Man jātiek pāri upei un līdz Svētā Tomasa slimnīcai, un tas ir viss. Es jums dodu vārdu …

— Paļaujieties uz džentlmeņa godavārdu, — paņirgājās Olfords.

Menzels vērīgi skatījās uz Džerardu, klusi pētīdams tā seju. Pēkšņi viņš ar spēju kustību izrāva Džerardam no kabatas kastīti ar paraugiem.

— Bet tagad dodiet man savus papīrus, doktor.

— Kā tas saprotams?

— Dokumentus, kas jums kabatā. Mēs paši redzējām.

Džerards pataustījās pa žaketes iekškabatu un izvilka kabatas portfeli. Menzels paņēma to.

— Es jau teicu, ka negribu zināt, ar ko jūs nodarbojaties. Es…

— Dok, — sacīja Menzels, — jūs laikam domājat, ka es esmu ļoti paļāvīgs cilvēks. Uzklausiet mani. Manās rokās ir jūsu paraugi un jūsu dokumenti. Es esmu doktors Džerards, bet jūs neesat nekas. Tie tur, — viņš ar īkšķi norādīja uz Vaithollas pusi, — Jaiž ļaudis cauri, cik ātri vien var. Jums jānogādā tā, — viņš pašūpoja kastīti, — slimnīcā un jāizpestī draugi no tuneļa. Jūs mums vairs neesat vajadzīgs, bet mēs jums gan. Tātad mēs mierīgi un godīgi iziesim laukā, un, kad būsim tikuši otrā pusē, jūs saņemsiet savus paraugus, mēs — savus. Norunāts?

— Kā lai es zinu, ka jūs man tos atdosiet?

— To jūs tiešām nevarat zināt.

— Kāpēc mēs nevaram viņu nokniebt tepat? — ierosināja Olfords.