Mutants-59 plastmasu ēdājs

Kreimers, uz brīdi pārtraucis darbu, paskatījās pa iluminatoru uz garām slīdošo apgaismotās lidostas panorāmu. «Interesanti, vai ugunis vēl degs, kad es atgriezīšos?» viņš nodomāja.

Bufetes personāls beidza ņemties ar paplāšu grēdām, un stjuartes piesprādzējās sēdekļos, neskaidri apjauzdamas, cik bīstams ir viņu darbs, un manāmi nobālēdamas zem rūpīgi uzliktās kosmētikas kārtas.

Saņēmis atļauju startēt, lidaparāts pagriezās ar priekšgalu uz to pusi, kur uz skrejceļa melnēja lidmašīnu riepu pēdas.

Hovards atbīdīja dzinēju vadības sviras prom no sevis, un gandrīz apklusušo turbīnu dziesmu nomainīja zema rēkoņa. Mēraparātu skalas trīcēja un drebēja, un visa mašīna nedaudz parāvās uz priekšu, dzinēju vilkmes spēkam cīnoties ar bremzēm. Tad Hovards atlaida vaļā bremžu pedāli un lidmašīna sāka skrējienu pa ceļa ass līniju. Straujāk par kuru katru sporta mašīnu tā uzņēma ātrumu, ar dobjiem bunkšķiem palēkdamās betona plākšņu savienojumu vietās. Šūpodamās no vieniem sāniem uz otriem, tā šķēla auksto gaisu.

Ātrumam pieaugot, stūres sāka reaģēt uz elastīgajām gaisa strāvām, un nu jau lidmašīna nevis smagi lēkāja pa skrejceļu, bet līgani slīdēja, balstīdamās uz gaisa. Tad priekšgals pacēlās augstāk, lidmašīna it kā atgrūdās no dzinēju izpūstajām dūmu strūklām un pēdējā palēcienā atrāvās no grubuļainā skrejceļa.

Bortinženieris uzsauca: «Otrais!» Šis vārds uzreiz palēnina jebkura civilās aviācijas pilota pulsu, jo nozīmē, ka ir sasniegts otrais kritiskais ātrums, ar ko pietiek, lai lidmašīna pārvarētu zemes pievilkšanas spēku.

Kreimers atkal palūkojās pa iluminatoru un ieraudzīja, ka mākoņu mala nemitīgi tuvojas; beidzamo reizi uzmetis skatienu dzelteni apgaismotajam Londonas ielu tīmeklim, viņš atlaidās sēdeklī — skatu aizsedza mākoņi.

Lidmašīnas astē stjuartes atsprādzēja vaļā jostas un atsāka gatavot standartmaltīti.

Apkalpei uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi, kad komandieris Hovards izsauca pirmo radiobāku Falmutā, lai salīdzinātu laiku un precizētu kursu.

Pasažieri arī sēdēja atsprādzējušies no krēsliem un ar baudu vilka plaušās cigarešu dūmus. Stjuartes staigāja pa slīpu grīdu — lidmašīna uzņēma augstumu.

Kreimers, iedziļinājies ziņojumā, kaut ko ātri rakstīja bloknotā. Brīdi viņš pat neievēroja, ka stjuarte, noliekusies pār tukšo krēslu ejas pusē, uzrunā tieši viņu.

— Kafiju vai tēju, ser?

— Ak tā … Ko? Kafiju, lūdzu.

Meitene ielika paplātes dobītē izdzertu plastmasas tasīti.

— Tūliņ atnesīšu.

Kreimers turpināja lasīt ziņojumu, bet stjuarte ar vienu roku pārbaudīja, vai galdiņš nostiprināts stingri, un aizgāja pie nākamās krēslu rindas.

Apkalpes locekļi bija pilnīgi nomierinājušies — tagad viņus gaidīja sešas stundas ilgs samērā drošs lidojums pāri Atlantijas okeānam. Kabīnes durvis atvērās, un stjuarte apprasījās:

— Kas jums vajadzīgs, džentlmeņi?

— Kafija, tikai ne tā, ko dod pasažieriem. Pagatavojiet īstu.

— Vai gribi — palīdzēšu tev nomazgāt traukus?

Replikas kā parasti bija nemāksloti jokainas. Stjuarte pasmaidīja, atzīmēja pasūtījumus un aizgāja.

Kreimers rakstīja kā negudrs uz nolaižamā galdiņa, un viņam pat neradās aizdomas, ar kādu liktenīgu aktivitāti darbojas mikroskopiskais blaiskumiņš galdiņa vienā malā.

Stjuarte, ieraudzījusi pie kāda krēsla iedegušos spuldzīti, noliecās pār uzkrītoši ģērbtu meiču, kas bija zvanījusi, un ar skaudību nodomāja, cik super- moderns putekļu mētelis viņai mugurā.

Bufetes nodalījumā pārējās stjuartes gatavojās iznēsāt paplātes ar ēdienu; vecākais stjuarts gāja pa priekšu, stumdams ratiņus ar dzērieniem. Viņš pēc pasažieru vēlēšanās izsniedza mākslīgā kristāla glāzītes, kas īstenībā bija gatavotas no plastmasas, un miniatūras alkoholisko dzērienu pudelītes.

Brīdī, kad deviņus kilometrus zem lidmašīnas garām aizslīdēja Vaita sala, pasažieri un apkalpes locekļi noslēdza ar reaktīvo milzi tādu kā miera līgumu: visas gaisakuģa sistēmas un cilvēki kļuva par vienotu veselumu, lai veiktu kopīgu darbu.

Trešais pilots ienāca pasažieru salonā un laikam jau simto reizi ar skaudību nodomāja, ka te troksnis ir daudz mazāks nekā priekšgalā. Pusceļā cauri pirmās klases salonam viņš ieraudzīja vīrieti, kas bija atslīdzis krēslā un iemidzis ar gļēvi pavērtu muti; pārmērību gadi bija izstīgojuši šā cilvēka seju ar dzīsliņām un dziļām grumbu vagām.

Priekšā rietošā saule krāsoja spārnus spilgti oranžus. Lidmašīna traucās pār auksto, pelēko jūru uz rietumiem. Saules gaisma pamazām dzisa, dodot vietu sākumā spilgtam violetam zilumam, pēc tam pilnīgai tumsai un ledainiem zvaigžņu punktiņiem.

Ārpusē gaisa temperatūra bija mīnus četrdesmit trīs grādi, iekšā, siltajā, gaišajā kūniņā, nevienu nenodarbināja domas par nežēlīgo stratosfēru, kas pie- tās aiz fizelāžas apšuvuma plāksnēm. Gaiss, ko salonā sūknēja divi priekšgalā novietoti kompresori, ierasti smaržoja pēc cigaretēm un viskija.

Pasažieri tērzēja un laiku pa laikam pameta skatienu tumsā, būdami droši, ka no āra vētrām viņus sargā hermētiskas iluminatoru plastmasas blīves.

Apkalpe bija padzērusi kafiju, un tukšie trauki plauktā gaidīja atnākam stjuarti.