Mutants-59 plastmasu ēdājs

Tagad baktēriju varā bija gandrīz visa lidmašīna. Simtos dažādu punktu plastmasas rotājumi, bagāžas plaukti un grīdas segums sāka lēnītēm mainīt apveidus, uzpūtās, kļuva mitri un spīdīgi, līdz beidzot pārklājās ar nelabi smirdošu putu pūslīšiem. Kondicio- nētā gaisa ierīce virs kāda pasažiera galvas lēni izliecās un nostiepās viņam līdz pakausim, it kā tajā ieperinājušās baktērijas būtu pārvērtušas ierīci par rādītājpirkstu.

Komandiera balss, kas skanēja pa iekšējo sakaru sistēmu, bija kļuvusi svešāda. Parastās pieklājīgās rūpes bija nomainījusi barga nepiekāpība.

— Jums jāsaprot, ka tas, kas patlaban notiek lidmašīnā, neapdraud dzīvību — tas skar tikai plastmasas detaļas. Kā jau teicu, mēs nolaidīsimies vienā no aerodromiem netālu no Bostonas, un līdz pat nolaišanās brīdim jums jāpaliek sēžam. Ir ļoti svarīgi, lai jūs nestaigātu pa lidmašīnu, citādi jūs pārnesī- siet infekciju uz arvien jaunām detaļām un līdz ar to būs apdraudēts lidojuma labvēlīgs nobeigums.

Vecākais stjuarts dairījās aizturēt ejā kādu vīrieti, kas bija galīgi pazaudējis galvu. Viņi paslīdēja un nogāzās uz mitrās, spīdīgās grīdas, noķēpādami drēbes ar krāsainiem traipiem.

Sieviete ar somiņu sēdēja, šausmu pārņemta: viņai pie pašām kājām brieda melns putu kamols.

Stjuartes atmuguriski kāpās atpakaļ no virtuves nodalījuma, mēmās izbailēs vērodamas tur notiekošās pārvērtības: paplāšu.kaudzes sabruka, tasītes gulēja putojošu gļotu peļķēs, bet glītie nažu un dakšiņu sainīši bija sakusuši kopā un izskatījās kā sirreālistu roku pārveidoti.

Smirdīgās putas straumēm tecēja uz galvenās ejas pusi. Moderni ģērbtā meiča vārgi grozījās ieapaļā mākonī, kas bija palicis pāri no viņas mēteļa.

Vairums pasažieru sēdēja klusu kā pelītes, daži lūdza dievu, kāds raudāja. Stjuartam ik pa brīdim vajadzēja atspiest atpakaļ krēslā tos, kas mēģināja piecelties. Gaiss kļuva aizvien smagāks — salonā ieplūda aizvien vairāk gāzes.

Arī pilotu kabīnē neviens nerunāja ne vārda. Kreimers sēdēja sagubis. Hovards vadīja lidmašīnu, bet abi pārējie piloti un bortinženieris saspringti vēroja mērierīces.

Gals pienāca ātri. Aiz griestu paneļa saskārās divi kaili vadi, un mutanta-59 radītais gāzu maisījums uzliesmoja un eksplodēja.

Tālu lejā ledājos austrumos no Nantuketas maza zvejas tralerīša kapteinis izdzirdēja augstu virs galvas dunoņu un sprādziena dārdus. Paskatījies viņš ieraudzīja tikai ugunīgus punktiņus, kas novilka švīkas pār naksnīgajām debesīm.

Un viņš pa radio izsauca krasta apsardzi.

Anna atguva samaņu Svētā Tomasa slimnīcas atsevišķā nodaļā. Pie viņas gultas pacietīgi sēdēja Bikens: viņš neparko neklausīja ārstiem un māsām, kas lika viņam izkustēties. Tikko bija kļuvis zināms par Kreimera bojāeju, un Bikens gribēja pavēstīt to Annai ātrāk, nekā viņa pati uzzinātu bēdīgos jaunumus no radio. Džerards

joprojām gulēja slimnīcas otrā spārnā un neko nezināja.

Ieraudzījusi Bikenu, Anna pasniedza viņam roku. Šajā kalsnajā skotā ar cieši aizpogāto tvīda uzvalku un sirmo matu cekulu bija kaut kas ārkārtīgi nomierinošs.

Mazpamazām viņa uzzināja pēdējo stundu notikumus. Kareivji bija nolaidušies šahtā Portlendpleisā un izglābuši Sleiteru un Annu. Visa operācija sadarbībā ar transporta speciālistiem bija veikta pusstundā. Arī stacijas priekšnieks bija uzvilkts augšā un nogādāts slimnīcā. Pērviss bija atrasts pamestā tunelī miris.

Anna apjautājās par katastrofas apstākļiem, un Bikens pastāstīja viņai pēdējos jaunumus. Tad Anna sāka raizēties par Kreimeru. Viņa tomēr bija gaidījusi, ka viņš atbrauks uz slimnīcu. Kāpēc viņa nav?

Bikens vilcinājās atbildēt.

— Ir notikusi nelaime …

— Nelaime?

— Ar lidmašīnu, — Bikens turpināja. — Vakar tā izlidojusi uz Savienotajām Valstīm un pazudusi bez vēsts. Jūtu jums līdzi.

Anna piecēlās sēdus.

— Es nesaprotu …

Bikens pacietīgi paskaidroja, ka Kreimers nolēmis ziņot NASA komisijai personiski. Anna nolaida acis, pūlēdamās saņemties.

— Vai tad viņš nezināja, ka es?..

Viņa nepabeidza frāzi.

— Viņš domāja, ka maz ko var jums līdzēt, — atbildēja Bikens. — Cerēja būt atpakaļ ap to laiku, kad jūs būsiet izglābta.

— Bet kā viņš varēja zināt, ka mani izglābs? Kā viņš varēja zināt, ka es neesmu tunelī aizgājusi bojā?

Anna bija saniknota. Bikens mēģināja saņemt viņas roku, bet viņa to no visa spēka atgrūda. Bikens neatbildēja. Anna brīdi domāja.

— Nudien nebija tik svarīgi ziņot NASA komisijai personiski.

— Viņam likās, ka ir. Jūs taču viņu pazīstat: ja viņš ko apņēmies …

— Bet viņš zināja, ka esmu iekūlusies nelaimē!

— Viņš brauca ne vien aizstāvēt savu aģentūru, — teica Bikens. — Viņš bija svēti pārliecināts, ka, ja šie mikrobi kādreiz nokļūs kosmosā, teiksim, uz citas planētas, tie var kļūt par… Kā lai jums to pasaka? … Par palēninātas darbības bumbu nākamajiem astronautiem.

Anna atlaidās pret gultas galu. Acīs sariesās asaras. Pēkšņi līdz viņas apziņai aizgāja vīra nāves fakts. Viņa sāka raustīties elsās.