Mutants-59 plastmasu ēdājs

Menzels paskatījās uz mērierīcēm savā priekšā un saērcināts piespieda sarkano startera pogu.

Elektromotors iegaudojās, protestējot pret izsalkušā dzinēja nedzīvo smagumu, un enkura tinums izgrūda mazu dzirksteļu mākonīti.

Mašīntelpā sakrājušies benzīna tvaiki acumirklī uzliesmoja. Galvenā degvielas tvertne sasprāga gabalu gabalos, un milzīga, oranža uguns bumba aprija Menzelu, kubriku, trapu un ielauzās kajītē.

Trieciena vilnis iedragāja dibenu, jahtā ielauzās varena šļāka un aizskaloja okeānā pārogļojušos Menzela līķi.

Ekermens ar apsvilušu, sāpju izķēmotu seju gribēja cauri ledainajam ūdenim aizkļūt līdz kajītes durvīm. Bet tajā brīdī jahta strauji sasvērās uz sāniem un sāka grimt.

Ūdens strauji cēlās, spiežot viņu pie kajītes griestiem, un pēdējais, ko Ekermens savā mūžā spēja izdarīt, bija — velti sniegties pēc viena no briljantu maisiņiem, pirms nozust rēcošajā dzelmē.

Bakterioloģiskās laboratorijas strādāja kā negudras.

Pie viena galda laboranti izsēja mutanta-59 kultūru lēzenos traukos, kuru dibenu klāja plāna barojoša buljona kārtiņa. Strādāt bija ārkārtīgi neērti, jo traukus un preparātus vajadzēja pārcilāt ar hermētisko skapju sienās iemontētiem gumijas cimdiem. No iekšpuses skapjus pielēja spilgta ultravioletā gaisma. Traukus ar izsēto kultūru krāva kaudzītēs. Reizi dažās minūtēs atnāca vēl viens laborants, atvēra skapja sānos īpašas durtiņas, izņēma kārtējo kaudzīti un pārlika to termostatā ar stikla durvīm, atzīmēdams blakus termostatam pakārtajā bloknotā.

Pie otra galda noguruši un bārdas rugājiem apauguši zinātnieki ar acīm urbās mikroskopos. Aplūkojuši kārtējo stikliņu, viņi kaut ko ierakstīja bloknotā, bet stikliņš nonāca spainī ar dezinficējošu šķīdumu.

Trešā grupa pētīja baktēriju jutīgumu pret antibiotikām … Šim nolūkam izmantojamie trauki atšķīrās ar to, ka uz termostatā izaudzēto baktēriju želejas līdzenās kārtiņas bija uzlikti filtrpapīra aplīši. Uz katra aplīša uzpilināja kādu noteiktu antibiotiku, tā ka katrs antibiotiku izraisīts baktēriju augšanas palē-

ninājums izskatījās pēc caurspīdīga gredzena ap šo aplīti.

Imunoloģijas nodaļā trīs sievietes baltos virsvalkos sēdēja pie izvelkamiem skapjiem aiz paštaisītiem ekrānfiltriem un pilināja mazās mēģenītēs, kas bija nostiprinātas statīvos, tīru serumu. Līdzko viens statīvs bija pilns, to aiznesa uz blakus esošo ūdens pirti, kur mēģenes lēni sasildīja līdz cilvēka ķermeņa temperatūrai.

Šajā verdošajā rosībā valdošā bija ieskābušas zupas smaka — tā nāca no barojošajām vidēm. Gaiss bija pilns ar mitrumu — blakus istabā atradās tvaika sterilizācijas krāsnis. Pa nosvīdušajām rūtīm uz leju tecēja valgums.

Galvenās laboratorijas stūrī bija ar stikla sienām nodalīta telpa. Gaiss tajā bija sauss un vēss, te neie- kļuva laboratorijas tropiskā smaka. Pie galda sēdēja profesors Kendals, kalsnējs, putnam līdzīgs cilvēks ar mīkstu sirmu matu cekulu. Kamēr pārējie strīdējās, viņš tos uzmanīgi vēroja.

Raits sēdēja galda galā. Džerards smagi atkrita krēslā. Tad ienāca Skenlons un apsēdās uz cieta krēsla blakus Kendalam.

— Ja gribam būt absolūti godīgi, — sacīja Kendals, skaidri izrunādams katru skaņu, — tad mēs esam cietuši gandrīz pilnīgu fiasko. Ņemiet vērā — mēs jau esam pārbaudījuši visas pazīstamās antibiotikas. Baktērijas ir kaut cik jutīgas tikai pret vienu — pret neomicīnu.

— Kāpēc tad mēs to nelietojam? — iejaucās Raits.

— Tāpēc, mans dārgais doktor Rait, ka visā pasaulē ir tik daudz neomicīna, lai sterilizētu dažus kvadrātmetrus. Baidos, ka mums krietni vairāk būs jāpalauza galva. Nē, mēs esam cietuši neveiksmi, un mums tas diemžēl ir jāatzīst.

— Esmu pārliecināts, ka mutanta attīstība ir saistīta ar polimēru, kas tiek izmantots sairtspējīgajās pudelēs, — teica Džerards. — Pamestajā metro stacijā, kur vien mēs redzējām kādu pudeles gabaliņu, bija vērojama palielināta mikrobu aktivitāte. Es atvedu paraugus, jūs tos redzējāt.

— Un ko tas mums dos? — jautāja Raits. — Ja mu- tantam garšo mūsu pudeles, tas vēl nenozīmē, ka tajā ir visa ļaunuma sakne …

— Es to arī nemaz neapgalvoju, — aizstāvējās Džerards. — Es tikai teicu, ka ir jābūt kaut kādam sakaram.

— Ko jūs ierosināt? — nomierinoši vaicāja Ken- dals.

— Man pašam vēl nav skaidrs, — izklaidīgi atbildēja Džerards. — Kaut kas rosās galvā, ir tāds neskaidrs minējums, bet tas pagaidām ir viss. — Džerards mazliet padomāja. — Kāpēc nelīdz parastie dezinfekcijas preparāti?

— Tā nav, ka nelīdz, — atbildēja Kendals. — Dezinfekcijas komandas neko citu pašreiz nelieto. Nelaime tā, ka visi šie preparāti iedarbojas tikai virspusēji. Mums vajadzīgs kaut kas daudz radikālāks. Metode, kas sniegtos līdz pašām problēmas saknēm. Lai dezinfekcijas preparātu lietošanai būtu panākumi, mums vārda tiešā nozīmē būtu jāaplej Londonas centrs ar lizolu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tas nav praktiski iespējams. Nē, nē, mums jāatrod specifiska metode, kas pamatotos uz paša mutanta īpatnībām.