Mutants-59 plastmasu ēdājs

Gaismā visi skaidri redzēja, ka trauks ir pilns ar biezu, burbuļojošu masu. Noņēmis traukam vāciņu, Džerards lēni izlēja putojošo saturu bļodas otrā malā, tālāk no plastmasas, kurai bija klāt cianīds. Tad viņš pašūpoja bļodu tā, lai putojošā baktēriju kultūra būtu dažus centimetrus no plastmasas kārtiņas. Visi trīs zinātnieki sajuta mitro amonjaka smaku. Beidzot Džerards uzlika traukam virsū stiklu, iedarbināja hronometru un sāka gaidīt.

Ritēja minūte pēc minūtes, visi sēdēja kā akmens tēli un vēroja burbuļu līniju, kas tuvojās plastmasai. Likās pagājusi vesela mūžība, iekams burbuļi saskārās ar brūno šķidrumu. Džerards saliecās uz priekšu, sasprindzinājis visu ķermeni. Taču nekas nenotika: mutants auga, kā audzis, burbuļi izplatījās tālāk pa plastmasu, ir nedomādami degradēties.

Raits uzmeta skatienu Džerardam, un viņa plāno lūpu kaktiņos pavīdēja smaids. Skenlons, sakniebis lūpas, klusēja, Bikens kā parasti neizdibināms pakšķi- nāja savu pīpi.

Putas pletās un pletās, šķita, ka tās kustas aizvien ātrāk. Kanādietis paklusām nolamājās. Katrs no viņiem apzinājās, ka viņu priekšā zem stikla tiek izlemts pilsētas, varbūt pat visas civilizētās pasaules liktenis. Kad visi trīs noliecās pār stiklu, tas meta viņiem sejā gaismas atspulgus, un laboratorijas pustumsā viņi izskatījās pēc viduslaiku magiem.

Piepeši Džerards iekliedzās:

— Kļūst lēnāks! Jā, esmu pārliecināts, kļūst lēnāks …

Arī pārējie ielūkojās traukā. Uzbrūkošo baktēriju pirmajā līnijā burbuļi kļuva mazāki, uzbrukums lēnāks. Beidzot, viņiem par lielu sajūsmu, tas apsīka pavisam. Burbuļi pārplīsa, bet jauni to vietā neradās.

Traukā nokļuvušais mutants-59 pieēdās līdz nāvei. Savā aklajā kustībā, stulbajos barības meklējumos tas aprija poliaminostirēna molekulas, uzsūkdams tās ar katru šūnu. Taču šoreiz rezultāts bija citāds. Līdzko šīs molekulas kļuva par šūnas iekšējās struktūras daļu, pie darba ķērās cianīds, citu pēc citas sagraudams tās dzīvības funkcijas, līdz beidzot Einslija rūpīgi izlolotais mutants — pati bioķīmiskā pilnība — bija pilnīgi sakauts.

— Mums ir tikai desmit gramu, — teica Raits, — bet tur ir vesela pilsēta. Būs vajadzīgs tonnām šīs vielas.

Džerards nezināja, kur dēties aiz prieka.

— Zinu. Ražosim masveidā. Viņiem ir nepieciešamā iekārta. Pēc tam izmētāsim plastmasu pa visu rajonu. Tuneļos, kolektoros — gluži kā žurku zāles…

Viņš atkrita krēslā, juzdams, ka nogurums pārņem visu izmocīto ķermeni. Skenlons noraizējies paskatījās uz viņu.

— Vēl ir jāizdara lauka izmēģinājumi. Mums jāaizbrauc uz turieni, kur nesen noticis uzliesmojums, un jāpārbauda, kā šī viela iedarbojas tur.

— Lai notiek, — piekrita Džerards, — brauksim arī. —Viņš pagriezās pret Raitu. — Cik daudz tādas pašas indes jūs varat saražot, teiksim, sešās stundās?

Brītiņu padomājis, Raits atbildēja:

— Ar šo aparatūru vēl kādus trīssimt gramus.

— Ar tiem neko lielu nevar iesākt, — sacīja Skenlons.

— Ja mēs to atšķaidīsim… — sprieda Džērards. — Šķīdinātājs iztvaikos, bet pārpalikums noderēs mutantam. — Viņš pagriezās pret Skenlonu. — Sazinieties ar «Polytad» un brīdiniet viņus, lai ir gatavi darbināt iekārtu ar pilnu jaudu. — Tad uzrunāja Raitu: — Mums būs vajadzīgs viss, ko jūs spēsiet saražot, viss līdz pēdējam gramam. Var paziņot centram, ka mēs mutantu esam sakāvuši. Derētu gan pārbaudīt, vai mums pietiks šķīdinātāja, piemēram, toluola, lai suspensiju būtu vieglāk izsmidzināt.

Džerards uz brīdi apklusa un atkal ielūkojās bļodā, it kā lai pārliecinātos, vai acis viņu nav vīlušas. Nē, pēdējie burbuļi bija pazuduši.

— Velns lai parauj, tik tiešām ir iznācis!

Pirmo reizi pa visu nakti ierunājās Bikens:

— Nu, ko jūs gribētu par to saņemt? Nobeļa prēmiju?

tfļ (iQļ\ Gaiss lielajā pazemes kontroles centrā bija II M^M m ^trs un sasmadzis. Trīs no četriem milzu " ventilatoriem, kas apkalpoja tuneļus un betona guļamistabas, bija izslēgti, tāpēc ka tie iesūca gaisu apdraudētajā zonā un varēja izplatīt infekciju pa visu sistēmu. Ceturtais ventilators aizrestotā tornītī ārpus bīstamās zonas griezās no visa spēka, bet tā piegādātā svaigā gaisa labi ja pietika elpošanai, kur nu vēl lai izklīdinātu mutanta-59 smirdoņu, kas jau bija atkļuvusi līdz šejienei. Smaka — amonjaks ar pūstošu gaļu — izraisīja visiem tādas nelabuma lēkmes, ka konservētā barība ēdnīcās palika gandrīz neaiztikta. Šī smaka vairs nebija dabūjama laukā no drēbēm un mīkstajām mēbelēm. Augšā, ielās, tā karājās rāmajā, klusajā gaisā kā līķauts.

Sleiters sēdēja pie viena no galdiem, kas bija noliets ar kafiju, izlikdamies, ka viņu interesē, ko pretī sēdošais cilvēks stāsta par rajona ūdens apgādes sistēmas uzbūvi un tās vadību. Viņš klausījās tikai ar vienu ausi, bet domās bija tālu prom no šejienes, metro tuneļos. Pēkšņi Sleiters pēc sarunas biedra toņa noprata, ka viņš ir beidzis, un aptvēra, ka vispār neko nav sapratis.

Vajadzēja riskēt.

— Patiesi, kas to būtu varējis iedomāties! — viņš teica, cerēdams, ka būs uztrāpījis. Sev par atvieglojumu, viņš konstatēja, ka svešais nerāda izbrīnītu seju.